Intervija. Maijs 2013.

Ritums Ivanovs portrait by Mrtin Crulis

Kāda ir izstādes atklāšanas pēcgarša – sajūta, ka cilvēki tevi pareizi saprata? 

Visas atklāšanas ir eksperiments, tavs bērns tiek palaists pasaulē. Tā cilvēkiem ir pirmā tikšanās ar to, kas noticis darbnīcā, kam esi veltījis (šai gadījumā) divus gadus laika. Viens draugs man teica – tu mani pārsteidzi. Un to arī gribas darīt – lai cilvēks neieciklējas uz vienu domu. Mākslas pasaulē tas ir ļoti sarežģīti – būt ļoti atšķirīgam. Mēs esam personības un gribam runāt par svarīgām tēmām. Man personīgi šī tēma bija atklājums. Līdz šim daudz strādāju ar portretiem – raksturu, mīmiku, žestu – figurālās glezniecības stūrakmeņiem. Taču, paplašinot savu apziņu, meditējot, domājot, esmu nonācis līdz tam, ka aiz portreta kas slēpjas – mūsu galvā ir struktūra – galvaskauss. 

Tu uzreiz tā ļoti fizioloģiski.

Jā. Taču mani interesē arī dažādas sociālās izpausmes. Skatos, kā attēli kursē pa mūsu kopējo vizuālās apziņas telpu, ko mēs lietojam, ko uztveram, kas patīk, nepatīk. Portrets ir viens no svarīgākajiem žanriem – piekļūšana cilvēkam. Un tajā ir arī strukturālais – galvaskausa slānis – apvīts ar pavisam citādām domām, simboliem, jēdzieniem nekā pats portrets. 

Skatoties uz skaistajām meitenēm tavās iepriekšējās izstādēs, neviens neaizdomājas, ka zem viņu vaibstiem ir galvaskauss. 

Nu, tādā ziņā jā – mēs esam ļoti vienkārši patērētāji. 

Bet tu jau pats arī neaizdomājies. Līdz šim.

Nu… noteikti. Līdz šim. Attiecīgais vecums… 

Krīze? 

Nē, kāpēc? 

Pāri 40. 

Man ir 44 gadi. Bet arī 30 varētu teikt – „attiecīgais vecums”. 

Tev šķiet – tagad ir laiks domāt par mūžīgo? 

Neviennozīmīgi. Visu laiku ir laiks domāt. Esmu meditējis, domājis par dzīves jēgas, tas visu laiku ir klāt. Taču līdz šim neesmu vēlējies to tik daudz ielikt savos darbos. Bieži vien mēs dzīvi nodzīvojam tāpat – nav laika pafilozofēt dziļāk. 

Mana pirmā asociācija, ieraugot tavus darbus, bija par meksikāņu kapu kultūru – tāds mazliet feijerverks, zināma nāves mīlestība. 

Viena no galvaskausa simboliskajām jēgām ir – mūsu laicīgās dzīves īslaicības apliecinājums. Mēs to lietojam juvelierizstrādājumos, apģērbā, un tomēr gribam apliecināt dzīvi. Arī meksikāņi – svinot nāvi, viņi svin dzīvi. 

Vai ir kāds stāsts par galvaskausu tavā dzīvē? 

Man bija gredzens ar galvaskausu - tas vairāk no motociklistu kultūras un vēl agrākiem laikiem. Bet es esmu vērotājs - esmu redzējis tetovējumus ar galvaskausiem. Arī izstādēs, kičīgos mākslas veidos. Skolas laikā – anatomikumā, akadēmijas laikā zīmējām visus kaulus, pat pirkstu falangas, un arī galvaskausus. 

Viena no tavām tēmām ir bijusi erotika. Kā tev šķiet, vai arī nāves tēma var būt erotiska - kā viena no dzīvības mistērijas izpausmēm? 

Pašā nāvē varbūt ne tik ļoti, bet izstādē ir erotiskas izpausmes, īpaši – kur galvaskausi parādās modes un aksesuāru lietās – ir tāda jutekliska sajūta, arī krāsu izpausmē – bilde ar Vivjenas Vestvudas rozā aksesuāru kastīti un gredzenu – galvaskausu tajā. Nosaucot to par aksesuāru, ir zināma sarkasma spēle – varbūt mēs paši esam aksesuārs. Tāpēc man izstādes nosaukums ir Symbol & Illusion - cik mēs paši saprotam dzīvi vai nāvi kā reālu notikumu. Un simbols ir ļoti iluzors – tā tomēr ir tāda spēle ar dzīvi. 

Varbūt cilvēka apziņu intriģē nezināmais, nekad neatbildamais jautājums. Varbūt šai sajūtai ir mazliet erotiska pieskaņa – kā aizliegtajam auglim. 

Jā. Un visa dzīve ir pietiekami erotiska. Mūsu dziņa dzīvot un iet uz priekšu – tā ir saistīta ar pretējo dzimumu. Ja skatāmies vīrieša, sievietes spēli – erotika ir neizbēgama. 

Tevi ir dēvējuši par salonistu, jo esi neierasti liels estēts – tev nav gribējies dumpoties, huligānēt. Tu noteikti nepiekritīsi, bet man ienāca prātā, ka tas varbūt tāpēc, ka tu nāc no Cēsīm, turklāt – skolotāju bērns, smuka vide… 

(domā) Laikam esmu pieturējies pie tā, lai bilde ir ar iekšējo harmoniju, arī uz cilvēku esmu skatījies kā uz harmonisku būtni, manī nav bijusi tāda traģika. Kaut šeit ir viena mazliet traģiskāka bilde, kur cilvēks vēlāk izdarījis pašnāvību. Dizainers sevi nofotografējis ar galvaskausu - Makvīns. Viņš bija viens no pirmajiem, kas ar galvaskausiem apdrukāja krekliņus, lakatus. Kad esi jauns, tu esi daudz romantiskāks. Ja vien neesi anarhists un noliedzējs. 

Jaunībā gandrīz visi ir anarhisti un noliedzēji. 

Nu, jā. Bet, teiksim, es glezniecības formātā noliedzu to, kas bija apkārt, darīju pretējo. Tā forma bija pietiekami pretēja. Tajā laikā bija diezgan daudz abstrakcijas, nefigurālas glezniecības, krāsu laukumi, matemātika, pat minimālisms, figurālā noliegums. Un man bija vēlme to figurālo attīstīt. Mani interesē saskarsme ar cilvēku. Tagad to esmu atradis caur popkultūras, masu mediju iespējām. Tā ir refleksija par mūsdienu sabiedrību. Mani interesē tās skenēšana. Vērojot sabiedrību, tu tajā atrodi visu ko. 

Pēc savas būtības esi lielpilsētas cilvēks?

Nu, izaudzis esmu pilsētā, tā kā… sajūtu vairāk. 

Tu ceļojumos iedvesmu meklē pilsētās, nebrauc kā Fišers uz Meksiku?

Laikam gan. Nesen biju uz izstādēm Londonā, arī Bāzelē, Cīrihē. Bet daba man arī ir būtiska – caur ūdeni, sērfu un snovbordu. 

Tev pat izklaides ir nemākslinieciskas. Ir priekšstats, ka māksliniekiem patīk dirnēt ar vīna glāzi un runāt, runāt, runāt… Tev patīk nostāties uz dēļa un traukties vējā. 

Tā ir reāla saskarsme ar dabu. Pirmkārt - būšana ar sevi, īstā, dzīvā vidē, kur sevi sajūti kā daļu universa. Kad spēj noturēties uz dēļa un viļņa, tu esi radoša radības daļa. 

Esi spiests rezonēt, elastīgi pakļauties. 

Jā, un esi pateicīgs, kad nonāc sauszemē, vari nostāties stabili, un ka tu esi dzīvs. Ka tev tāda iespēja dota. Esmu pateicīgs par dzīvi. Pilsētā tā bieži vien ir agresīvāka, saskarsme ar cilvēkiem traucē. Kontaktā ar dabu tu reāli domā par sevi. Tas ir līdzīgi radošam procesam - no vienas puses var atslēgties, no otras – arī radoši izpausties. 

Jo radošs process arī ir diezgan vientulīgs. Tu brauc uz savu darbnīcu, aizslēdz durvis, un neviens pat nedomā tevi traucēt. 

Jā. Bet tajā pat laikā – lai cik ļoti tas izskatās vientuļi, tu tomēr esi ceļojumā. 

Iekšējā. 

Jā. Saka, ka psihoanalītiski gleznošana ir līdzīga meditācijai, atslēgšanai, hipnozei, kad esi pilnīgā transa stāvoklī. Tu esi pilnīgā kontaktā ar to, ko radi, tas tevi pārņem un dod jaunu spēku. Ir, protams, arī negatīvās puses, ka tev jāmokās, bet rezultāts laikam attaisno visu. 

Šķiet, tavi darbi ir daļa no pilsētvides – ārā ir tumšs, eju garām Rīgas galerijai, pie sienas liela tava bilde, pat nevajag iet iekšā, es tāpat norezonēju. 

Man daudzi darbi, pat izstādes bijušas tādas, ka ir nedaudz bailes izstādīt Rīgā – varbūt… 

… par mazu?

Jā, tā kā par mazu. Bet tajā pat laikā – tas ir jādara. Esmu Latvijas mākslinieks, un man gribas runāt par plašākām tēmām. 

Tu kaut kā esi varējis sakārtot savu ikdienu? Esi teicis, ka rēķini tevi tracina. Tev blakus ir cilvēks, kurš ir uzņēmies rūpes par to? 

Nu, visu laiku visu ir jāmēģina sabalansēt. 

Ģimenēs bieži ir tā, ka viens ir radošāks, un otrs uzņemas… 

Jā, mums ir laba komanda, sadarbība. Kaisa ir palīdzējusi daudzos no maniem projektiem. 

Tehniski? 

Jā. Vienmēr jau vajag atbalstu. 

Vai tu, pateicoties Kaisai, esi iekarojis arī daļu Igaunijas? 

Ir bijušas vairākas izstādes. Un ar Kaisu arī iepazinos vienā no tām – Tartu. 

Kā tas notika - jūs iepazīstināja?

Tas vairāk bija kaut kā tā - intuitīvi. Pēc tam bija vairāki pasākumi Rīgā, Kaisa brauca uz šurp, uzturējām kontaktus no attāluma. Vēlāk viņa pārvācās dzīvot uz Rīgu. 

Sākumā runājāt angliski? 

Jā, mēs joprojām runājam angliski, latviski, igauniski. 

Esi mazliet iemācījies igauniski? 

Nu… tik, cik bērni māk drusku - pāris vārdu. 

Redzi, ka viņi aug kā no divām mentalitātēm? 

Skatos uz viņiem kā uz pilnīgi unikāliem radījumiem. Manuprāt tas ir pareizi, ka bērns nav vecāku… 

… produkts? 

Jā. Bērns ir ļoti suverēns, individuāls, patstāvīgs. Un pats sākuma posms ir ļoti inspirējošs vecākiem - lai spētu paskatīties uz savu dzīvi mazliet svaigāk. Bērni ar savu nesabojāto sabiedrības skatījumu ir brīvi… kaut vai – raksta uz otru pusi, burtu var ieraudzīt no visām pusēm. Ne kā mēs – vienā virzienā. Tad liekas – tev viņš jāieliek pareizajā, bet pamazām sāc saprast – nē, viņam taču ir plašāks redzējums nekā tev. Tas mani fascinē, skatos – kā mēs viņus ar laiku sabojājam. 

Žēl, ne? Bet tādi ir spēles noteikumi. 

It kā, jā. Bet kaut kādā mērā es mēģinu meklēt jaunus noteikumus. 

Vai tu glezno savu māju? Esi tas, kurš uzzīmē savu sapratni par to, kādām krāsām, formām tur jābūt? Vai arī liecies mierā un ļauj Kaisai darboties? 

Ar māju tu domā dzīvokli? Man vairāk patīk radošā izpausme, tas ir mans kosmoss. Katra izstāde ir, kā Dali teica – sava kosmoloģija. Par savu dzīvojamo vidi – mēģinu, lai tā būtu funkcionāla. 

Lakoniska? 

Kaut kādā mērā, jā. 

Bet tu taču tajā neciestu ko bezgaumīgu, un tad tev jāpiedalās interjera veidošanā.

Jā, es lietoju dizaina lietas, kas nes funkciju. 

Dārgas salonu mēbeles? 

Drīzāk – kas ir līdzīgi domājoši taisītas, vienkāršas, ekonomiskas. Man patīk, ka ir  viegli, ātri uztaisīts. 

Izklausās pēc Ikea. 

Drīzāk – ko paši var uztaisīt. Kādi galdnieki, dizaineri. Es veidoju savas skices, man ir savi krēsli, mēbeles. 

Es taču saku – tu uzglezno. 

Vairāk jārasē. Un pārsvarā mēbeles ir paša radītas – jā. Ieskaitot dažādus betona izpildījumus. Viena virtuves virsma - tāds naturāls objekts, arī izlietne vannas istabā. 

Kad pirms dažiem mēnešiem atteici interviju, tas bija tāpēc, ka gatavojies šai izstādei vai tāpēc, ka gleznoji Zatleru? 

Man interesantāk ir runāt, kad ir kas izdarīts, ne tāpat vien –parunāties… 

Kad ir redzēts otrs portreta variants, tad uz pirmo, oficiālo pat skatīties negribas. Vai tāds bija tavs mērķis – izprovocēt šādu atziņu? 

(domā) Nu, nē. Bija arī daudz pozitīvu atsauksmju par oficiālo… 

Ticu, ticu. 

Ramona Umblija kā mākslas zinātniece ir dziļāk analizējusi oficiālos portretus, un teica, ka tajā ir kas citādāks, ko citi mākslinieki nav atraduši. Tas arī bija mans mērķis. Parādes portreti ir tie, no kurienes portreti vispār radušies. Tā zināmā mērā bija profesionāla interese – vai varu ielekt parādes portretā, tas ir milzīgs psiholoģisks spiediens, atbildīgs uzdevums. Jo vienalga, ko darīsi, viss būs zem latiņas un nekad nesasniegs… līmeni. Jo gandrīz viss jau ir izdarīts – ar Velaskēzu un Goiju, visiem izcilajiem Rietumeiropas māksliniekiem, no kuriem esam mācījušies, gleznojot karaļus, galmus. Strādājot pie tā, sapratu, ka arī mūsu mazajai Latvijai tas ir ļoti būtisks izpausmes veids, kaut nāk no jaunās neatkarības. Esmu ļoti pateicīgs, ka izvēlējās mani. 

Veselu gadu esot meklējuši. Tu to zināji un jau nostājies miera stājā? 

Nu, jā… varēja saprast, ka nav ļoti daudz to kandidātu. Izvēle bija starp mani un Miervaldi Poli. Un kā jauna meklējumos izvēlējās mani. Ceru, ka tas turpināsies un vienmēr būs jaunas izpausmes. Valsts atbalstīs, un dažādi rokraksti parādīsies Prezidentu portretos. 

Kā tev liekas – tā bija adekvāta summa – 5000 latu, ko tev samaksāja? 

Acīmredzot man jāpieņem ekonomiskā situācija. Salīdzinot ar mākslas pasauli, un par šāda veida portretu tas droši vien nav adekvāti. 

Neilgi pirms tam tavu darbu nopirka pasaulslavenā izsolē Sothebys. 

Jā, ir jāsaprot, ka tas ir vienīgais portrets, kurš tiek taisīts eksprezidentūras laikā, valsts pasūtījums, tas varētu būt citādāk atalgots, droši vien. 

Bet to otru, neoficiālo Zatlera portretu, kāds nopirka? 

Mmmm. Nu… nēe, tas vēl nav pārdots. 

Kur tas tagad atrodas? 

Manā darbnīcā. 

Nopietni – Zatlera sieva negribēja to iegādāties?! 

Nu, viss vēl var būt...

Piedod par kutelīgu tēmu, bet, šķiet, tu jau no pirmajām izstādēm esi komerciāli veiksmīgs. 

(uzsvērti) Un? 

Tas ir apzināti vai ne visai? 

Veiksmi nekad nevar apzināt (nosmejas). Tā ir veiksme. Bieži vien arī tagad saskaros ar to, ka cilvēki jauc jēdzienus – komerciāls un veiksmīgs. Veiksme bieži vien saistās ar cilvēku skaudību, mēģināšanu pārvērst naudas izteiksmē. Esmu strādājis, ielicis visu enerģiju. Ja manas bildes pārdodas, veiksmīgi aiziet, cilvēki novērtē, izsaka atzinību – tas jau ir tikai pozitīvi. Tātad manas šaubas ir attaisnojušās. 

Neesi bijis pārliecināts, ka tas ir baigi ejošs?

Kā gan tu vari būt pārliecināts?! Ja izvēlies tēmas, kas ir ļoti kutelīgas, bieži vien nav rādītas galerijās. 

Ir atteikušies rādīt? 

Man, teiksim, bija izstāde – Erotiskā filma, kur bija daudz erotikas, popzvaigznes, kas nav saistītas ar Rīgu. 

Un ar augsto mākslas plauktiņu. 

Jā, tas ir ļoti riskanti – popkultūra, pilsētvide, Latvijas situācija, mazais tirgus. Domājot tādās šaurās kategorijās, tas nebūt neietilpst Latvijas formātā. Es neesmu baidījies no tā, ko esmu darījis. Ir teiciens – Yesterday’s extreme is today’s mainstreme – vakardienas eksperiments, tas, par ko tu ekstrēmi domā,  kādā brīdī pārvēršas par to, kas tiek novērtēts. Tas ir veiksmes stāsts. Un ar to jāsāk sadzīvot.

Šķiet, tas, ar ko cilvēki tevi saista vistradicionālāk ir vertikālās švīkas, svītrukods. Man tas sasaucas ar to, ko teici par studijām Humbolta universitātē Amerikā – esi sapratis, ka pašam par visu būs jācīnās, un ir nepieciešams sistemātiskums. Formāli tas parādās svītrās. Domāju – varbūt tas saistīts ar kādu tavu rakstura šķautni. 

Visticamāk tā ir. Šajos darbos daudz strādāju pie lazējuma, tu  vari pieiet tuvāk, paskatīties faktūru, un tas dod vairāk informācijas par pasauli. Kā skaties uz sūnām, zāli, jūras viļņiem. Arī gleznai virsma ir ļoti būtiska. 

Bet tas sistemātiskums – vai tas tev cilvēciskajās attiecībās traucē vai palīdz? 

(domā) 

Vai tas kaut kādā veidā pierādās arī attiecībās ar tuvākajiem? 

Hm, cilvēciskajās attiecībās es arvien vairāk novēroju to, ka ir jābūt daudz atvērtākam, daudz brīvākam, varbūt pat daudz radošākam – tas varbūt nevietā teikts, bet tev jāspēj uztvert to otru cilvēku. 

Norezonēt niansēs?

Jā. Tā rezonēšana ir tas – gan ļauties, gan būt pašam, arī daudz brīvākam. Un tas varbūt ir pretstatā tādai sistēmai. Varbūt kaut kāda sistēma arī var palīdzēt, bet tas visu laiku ir jāmācās. 

Šī atziņa pie tevis ir nākusi vēlākos laikos, tā tev iepriekš ir mazliet trūcis, traucējis, ka tev tā nav bijis? 

(domā) Nē, man ir sajūta, ka visu laiku ir iespējama kāda iekšējā evolūcija, attīstība. Tāpat kā tu uz saviem darbiem skaties – uz pagātni, tagadni, ar domu, ka tas nav statisks, tajā ir kāda iekšējā dinamika. Tur tu ieliec savas domas, un tāpat tu ieliec sevis attīstībā. Tu nevari sevi noliegt, ka biji jauns, traks un dulls, izpaudies varbūt neadekvāti. Un, teiksim, nobriestot, analizējot sevi, tu sāc citādi reaģēt (nosmejas). To nevar arī nopelt. Tā ir tava iekšējā attīstība, dinamika. Sākumā ir pamats, no kā esi izaudzis, un, iespējams, tas arī dod to iekšējo dialektiku. 

Tev vispār ir bijuši tādi trakie gadi? Esi staigājis pa naža asmeni? 

… Ir viskautkas bijis. Akadēmijā… domāju, ka meklējumu un attīstības posms nekad nebeidzas. Arī tagad ir interesanti ar sevi darboties, meklēt. 

Tikai tagad meklējumi ir veselīgāki. 

Nu, varētu būt. Jaunībā acīmredzot ir daudz vairāk iespēju kļūdīties, izdarīt kādas nepareizas izvēles. 

Šķiet, ka to resursu ir neizmērojami daudz – laika un veselības. 

Jā, jaunībā daudzas lietas novienkāršojam (nosmejas). Vai arī ņemam ļoti kardināli. 

Tev ir bijis tāds kardinālais periods – bohēma? 

Ir. 

Un tad tu pieaugi un kļuvi nopietns?

Nē, nu tā arī nevar novienkāršot. 

Kaisa ir stipri jaunāka par tevi - padsmit gadus? 

Jā, laikam. Tad man jāskaita. Ir vairāk par desmit. 

Bieži vien jaunākais kļūst par skolnieku. 

Nezinu… katra lieta notiek kaut kā dabīgi. Ja tas notiek, tad esmu tikai priecīgs un pateicīgs, ka tas tā ir. Ka mēs varam būt kopā. Bieži vien cilvēks nodzīvo visu dzīvi un nesatiek otru. Jo tas ir ļoti sarežģīts process. 

It sevišķi – radošam cilvēkam – bieži vien viņam liekas, ka ir saticis, bet nepaliek kopā. 

Jā, viss ir pārāk komplicēti. Cits modelis varbūt ir, ka ģimene tev izveidojas ātri, un tu nobriesti reizē ar to. Bet var būt arī tā, ka tev ir ģimene, un tā sāk traucēt, bremzēt tevi. Būtībā esmu laimīgs, priecīgs, ka tā ir noticis, ka man bija laiks nedomāt par ģimeni, tajā brīdī, kad es… teiksim, neesmu bijis gatavs. 

Augi, veidojies, un varēji fokusu vērst pret sevi. 

Jā,  būtībā - ļoti egoistiski, bet laikam mākslinieki tādi ir. Daudzās izpausmēs. Bet  ir iestājies ģimenes posms, esmu ļoti priecīgs par to, ka varu vērot, kā bērni aug - tas dod iespēju saprast daudzas lietas pa jaunam. Ir pilnīga reģenerācija – kā tu spēj atjaunoties, gūt jaunu impulsu, saprast dzīvē vēl kaut ko. Ne par velti vecāsmammas, vecvectēvi nāk ar savu viedumu, katrs mūsu nodzīvotais gads droši vien nes ko tādu – laika vērtību klāt. 

Tu māki paņemt daļu rūpju arī  uz sevi, to praktisko ikdienu? 

Tajā brīdī, kad bērni piedzima, man likās, ka negribu ne gleznot, neko. Es gribu tikai… 

… mainīt pamperus, celties naktī, dot pudelīti? 

Jā. Tā bija jauna izpausme. 

Tev negribējās aizmukt uz darbnīcu? 

Nē, nē. Es gribēju dot viņiem visu, lai viņi sajūt mani, un lai es viņus sajūtu – kas tas tāds ir. Jo tas ir pilnīgs brīnums, ka tev ne no kā rodas kaut kas (iesmejas). 

Tu skaties filozofiski, un tas palīdz to praktisko grūtumu atvieglot - jo viss ir galvā? 

Tieši tā – viss ir galvā – par to esmu ļoti daudzās lietās pārliecinājies. Esmu arī gājis peldēt ziemā un sapratis – viss ir galvā. Nevis tas, ka ūdens ir auksts, bet tas, ka tavam ķermenim ir auksti. Kad sāc intensīvi domāt un atslābini ķermeni, tu esi spējīgs ieiet aukstā ūdenī arī ziemā. 

Varbūt tas ir tas, ko teici – kad dēlis atrodas uz viļņa – rast kontaktu ar to, jūs kļūstat viens, nav kontrasta starp tevi un ledaino ūdeni. Tā  ir kosmiska sajušana. 

Jā, kosmiska sajušana. Un tā īstenībā ir ļoti būtiska. Arī ikdienā. Un māksliniekiem ļoti būtiska. Domāju – visiem cilvēkiem. Reizēm sakām – cilvēks nav sazemējies, nestāv ar kājām uz zemes. Kā daudzas mūsdienu lietas – televīzija, radio – rada fonu, ka cilvēks vairs nespēj sazemēties, un sāk nervozēt. Uzvelkas no jebkā – sarunām, informācijas. Bet dārznieks – rok zemi, ir pilnīgā kontaktā ar dabu, un vairs nav svarīgi, kas notiek apkārt. Protams, viņš var vakarā paskatīties ziņas, bet izlaist tā mierīgi cauri. Tā kosmiskā sasaiste ir būtiska. 

Ir kas tāds – neveselīgs, ko tu dari? 

Neveselīgi ir laikam dzīvot (sirsnīgi pie sevis nosmejas). Apkārt viss ir diezgan neveselīgs. Pat elpot. 

Kafija ir vienīgais grēks? 

Nē, nu… neveselīgs, ko paši bieži vien nespējam kontrolēt, ir stress. Tas ir viens no destruktīvākajiem. Man liekas, ka vīns un cigaretes būtu mazākais, ja nebūtu stresa. Un tad sākas viss pārējais. Ja tev ir stress, vajag cigareti, vīnu un vēl kaut ko. Bet es ļoti esmu izjutis – ja sāc meditēt, stress noņemas. Tā ir ļoti laba pašregulēšanas sistēma. 

Tu nomierinies, bet vai kļūsti laimīgāks? 

Nu, tu spēj par to domāt. Tu spēj apzināties, ka laime arī ir tāda – mūsu izdomāta fikcija. Kā jēdziens. 

Tu neilgojies pēc tās laimes sajūtas, kas bija tad, kad nemeditēji? 

Nu, tu apzinies to, ka ir iespēja daudz spilgtāk apzināties katru dzīves momentu. Kad tu strādā, dari, glezno - katra brīža daudz lielāku nozīmību. 

Tā arī būtībā ir laime, tikai ne tik eiforiska, uz augšu raujoša. 

Jā, tā nav maldinoša. Mēs, protams, mēģinām aizbēgt no ikdienas ar visādiem palīglīdzekļiem, kas ir eiforiju dodoši, bet tie nav patiesi.

Pēc tam ir morālas paģiras?

Jā – kritiens bezdibenī. Katram cilvēkam ir savi klupšanas akmeņi. Kad spēj vairāk attīrīties un darīt apzināti lietas, tu arī vairāk spēj tās kontrolēt, būt ciešā kontaktā ar to, kas notiek. 

Tev ir savs ceļš uz garīgumu, suverēns no reliģijām? 

Visa Rietumeiropas māksla ir balstīta uz kristietību. Bet pasaulē ir daudz ietekmju. Mani ir aizrāvusi japāņu kaligrāfija, ķīniešu tējas kultūra, meditācija ienākusi no jogas. Bet man liekas, tāpat kā mākslā - esmu vērotājs. Reliģija ir institūcija, kas man kā tāda neinteresē. Mani interesē… 

… simboli un ilūzijas? 

Simboli – kā sabiedrība tos uztver. Tur ir afekcijas, slimības – tas parāda arī mūsu iekšējo veselību, garīgo spēju apzināties – kas tas tāds ir. Kad skaties uz cilvēka seju, vari nolasīt no viņa acīm, un  tad vari kontaktēties. Savukārt gleznojot, tu reflektē par sabiedrību un esi spējīgs ieskatīties tās spogulī. 

Tās sejā. 

Jā. Māksla kā sabiedrības spogulis – tas mani interesē. 

Tev ir daudz skauģu? Esi jutis? 

(brīdi domā) Droši vien var palasīt Delfu komentāros (nosmejas). 

Domāju – mākslas pasaulē, jo ne katram ir dots braukt ar Porsche. Tu brauc? 

Tā ir kaut kāda mistika. Mīkla. 

Tā rakstīts tavā mājaslapā. 

Nu, kaut kā jau tas rodas. Folklora, kļūdas. Ne vienmēr viss ir precīzi. 

Šodien atbrauci ar mazliet nodriskātu velosipēdu. Bet vai esi jutis, ka tiešām skauž, nepieņem? 

Tas ir tas pats stāsts par veiksmi. Ja nosauc pa komerciālu mākslinieku, to iztulko kā veiksmes pusi. Ja esi spējīgs iekļauties mākslas tirgū, tā ir veiksme, vai ne? Un tad – uz ko tu ej – tā ir pilna banka.

Šī nenovīdība ir neizbēgama, lai arī cik ļoti cilvēkiem no malas šķistu, ka mākslas pasaule ir apgarota vide, arī tur valda dažādas cilvēciskas vājības. 

Nu, protams. Bet es cenšos sevi ar to nebarot. Tas nekādā ziņā man nepalīdz. Tas ir kā darvas piliens medus mucā. Tāpat kā stress – tas tikai traucē. Tikai sava spēka apzināšanās tev ļaus iet uz priekšu un darīt tieši to, ko gribi. Tas ir vērtīgākais – jo vairāk skaties sevī, jo vari daudz vairāk pateikt. Jo dziļāk sevī skaties, jo rodi lielāku plašumu, jo brīvāks esi. Tas nav tā, ka mūsos ir maza istabiņa. 

Kurā ieejam un tupam. 

Jā, un ka tā būtu apskatāma vienā brīdī. Jo tu vairāk meklē sevī, jo vairāk istabu, jo lielākas zāles, jo lielāku harmoniju tur atrodi. Kļūdas vienmēr notiek tikai tad, ja salīdzināmies viens ar otru – vienu veiksmes stāstu ar otru veiksmes stāstu. Un tad pēkšņi viens stāsts ir veiksmīgāks par otru, un gribas meklēt negatīvo - kāpēc tā notiek. Ja esi uz pozitīvā viļņa, var daudz mācīties. Un arī kļūdas stiprina, audzina. 

Tu daudzkārt esi kļūdījies? 

Domāju, ka jā. Tas padara stipru. Uzzīmēt to pašu galvaskausu nevar ar pirmo reizi. Akadēmijā vai Rozentāla skolā diezgan daudz zīmuļu jāiztērē, papīra un dzēšgumijas, lai kļūdas izdzēstu un nonāktu līdz pilnībai. 

Tev vasara vairāk ir radošs vai ļaušanās laiks? 

Ļaušanās un pietiekami radošs. Gaišais laiks man patīk – gada ritējumā tā Latvijā ir diezgan maz, tāpēc jāizmanto gleznojot. 

Kur tevi varēs sastapt kaitojot? 

Uz ūdens rietumkrastā. 


















Iepriekšējā
Diena: Ritums Ivanovs pēta bijušā prezidenta publisko un privāto seju
Nākamā
Черепа и "ужастики", символы и иллюзии Ритумса Ивановса в галерее Rietumu