Latviešu "Adaptācija" Tallinā 2003

Latviešu mūsdienu mākslas izstāde Adaptācija Tallinā līdz 25. maijam 2003: kurators Andris Brinkmanis par notikumu izstādi Tallinā liedz nosaukt daudzu agrāk redzētu darbu klāsts, taču pārskatu par jaunās mākslas procesu Latvijā Adaptācija dod. Tā ir pieklājīga izstāde, kurai jaunāko «mākslas ekspertīžu» gaismā par mākslas «lietderību» no Valsts kontroles puses atkal piemērojams nopietns nopēlums 

Viens no labākajiem darbiem - Simonas Veilandes un Emīla Rodes (foto Gatis Rozenfelds) rīdzinieku senioru modes skate ar nosaukumu Rīgas modes - var kārtējo reizi saņemt bargu kritiku par kuratora bezatbildību. Projektā aicinātie abi jaunie autori savā ziņā valsti reprezentējošā izstādē (prestiža izstāžu zāle, KKF un mūsu vēstniecības Igaunijā atbalsts) ir «tikai» ar ekonomistu izglītību. 

Varu tikai apsveikt jauno kuratoru Andri Brinkmani un pateikt - Laipni aicināts klubiņā! -, jo arī šo rindu autore turpinās sadarbību ar labu radošu projektu veidotājiem biologiem, ekonomistiem utt.. Divas paaudzes Adaptācijā iekļauti deviņpadsmit mākslinieku un mākslinieku grupu darbi, kuri varākums bijuši redzēti citur. Piemēram, Daces Džeriņas un Katrīnas Neiburgas video bija daļa no Sestā elementa pirms gada Rīgā, Grupas F5 Bloody TV (Asiņainā televīzija) bija skatāma LNT kanālā un izstādē Cilpa, un Kristapa Ģelža lielformāta fotopašportrets ar kailo mākslinieku pie rakstāmgalda bija aplūkojams Rīgas galerijā pirms vairākiem gadiem. 

Ļoti žēl, ka nedz katalogā, nedz pašā izstādē nebija iekļauta informācija par mākslas darbu tapšanas laiku. Aptvertas divas Latvijas mākslinieku paaudzes - tie, kurus tagad var saukt par aptuveni trīsdesmitgadniekiem (Miķelis Fišers, Ēriks Božis, Anna Heinrihsone, Kirils Panteļejevs un citi), kā arī jaunie talanti F5, Kristaps Epners un citi. «Politkorekti» atrādīti teju vai visi iespējamie mediji - glezniecība, tēlniecība, foto, video, tekstils. Kuratoraprāt, «mūsdienu sabiedrības nepieciešamību pēc kultūras vērtībām vismaz pašreizējā momentā nomainījusi patērētāju kultūra». (Citāts no izstādes katalodziņa.) 

Kaut kur dzirdēti buramvārdi, kuri ar īpašu oriģinalitāti neizceļas. Protamas, ka izstāde ir par adaptāciju, par ko gan citu lai tā būtu, taču no banalitātes koncepciju glābj ne tikai mākslinieku, bet arī jaunās mākslas teorētiķes Alises Tīfentāles pārdomātais teksts gan katalogā, gan pašā izstāžu zālē. Iekārtojums kā mākslas darbs Izstādes iekārtotājs ir Ritums Ivanovs, un var tikai apbrīnot viņa augstsirdību attiecībā uz viņa paša, maigi izsakoties, bezjēdzīgajām gleznām. Perpendikulāri tām novietoti trīs Ginta Gabrāna abstraktā ekspresionisma manierē apgleznoti četrstūri ar piebildi līdzās For sale (Pārdošanai), 5500 eiro. 

Tas ir asprātīgs komentārs par to latviešu jaunās komerciālās glezniecības atzaru, kuru tik pārliecinoši pārstāv Ritums Ivanovs. Tirgoties un pārdot nav nekāds kauns (arī māksliniekiem ir jāēd), taču Ginta Garbrāna komentārs ir nežēlīgi skaudrs - tā ir dekorācija «modernam interjeram», un viss. Arī cituviet Adaptācijā vērojama veiksmīga darbu saspēle - jaukais Kirila Panteļejeva un Ivetas Laures dabīgā lieluma zemledus makšķernieks-lelle stilistiski sasaucas ar fotosērijas Rīgas modes ļaužu estētisko noformējumu un vecumu. Protams, ka nekāds izcils iekārtojums neglābj vāju mākslu, kuru diemžēl šajā darbu parādē var ieraudzīt vairākkārt. 


Tomēr pat ar pavirši «dziļdomīgām» variācijām, tādām kā Andra Vītoliņa gaismas kastēm ar jēlas gaļas attēliem (kas tā par «gaļas māniju» pēdējo mēnešu Latvijas mākslā?), izstāde izdevusies tāda, ka kauna nav. Drīzāk pat otrādi. Adaptācija kā kosmopolītisms Māksla var būt visāda, un nevienam nav nekādu tiesību teikt, kādai tai būtu jābūt. Tomēr nedaudz skumji, ka šādi darbi varētu tapt gan Ņujorkā un Parīzē, gan Viļņā un Tallinā. Arods un «modernā domāšana» ir apgūti, mākslas darbi top kā komentārs par dzīvi, bet vai par dzīvi šeit un tagad? Protams, ka nelielu vietējā jūtīguma devu piešķir Katrīnas Neiburgas filmētās meitenes klubos vai Anša Epnera interesantie kadri iz naksnīgās Rīgas, kā arī bijušās grupas MAIZE dalībnieku veco ļaužu modes skate. Tomēr arī tāda māksla var tapt itin visur Austrumeiropā. 

Tik pretenciozā pārskata izstādē man trūka, piemēram, Jāna Tomika līmeņa darba, kurā igauniskais un kosmopolitīskais savijušies nedalāmā vienībā. Tas nav nekāds labas mākslas priekšnosacījums, taču tas ir interesanti skatītājam, un ne velti igaunis Jāns Tomiks izvēlēts šī gada Venēcijas biennāles paralēlajā skatē. Atminos kādreizējo Kristapa Ģelža perfekto vietējā konteksta izcēlumu projektā Baltic security! Ārlandas lidostā, kurā Slepeno lietu Molders un Skalija greznojās uz Latviju raksturojošu zīmju un simbolu fona. Secinājums viens - biežāk jātaisa jauni darbi. Kā Ērikam Božim, kura nelielais objekts Press!Press!Press! 

Tallinas izstādē ir sagatave lielākam objektam Grācas pilsētas vidē. Grāca, kā zināms, šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta un labu kuratoru un mākslas institūciju mājvieta. Boža uzaicināšana ir kārtējais ļoti nopietnais mākslinieka starptautiskais panākums. Es drīkstu tikai vēlēties, ka arī tādu - laikmetīgu un kvalitātes ziņā starptautiski «konvertējamu» -mākslu pēc Grācas projekta par labu esam novērtēs Dienas kultūras izcilību testētāji-ekperti. Jaunība laikam ir netikums, ja jau cauri vērtētāju šī gada pirmajam sietam neizspruka grupas F5 bijušajā Medenes darbnīcā rādītā videoinstalācija Baudi jauko nakti! 

Es ceru, ka Latvijā šogad redzēsim līdzvērtīgi intensīvus mākslas darbus, taču īstas pārliecības par šādu gaidāmu notikumu nav. Vai arī tos, kā parasti, eksperti nepamanīs.

Helēna Demakova, mākslas kritiķe

Avots: laikraksta "Diena" arhīvs 2003.g


Iepriekšējā
Erotiskie portreti. Intervija. 2002
Nākamā
Ivanovs un Latvijas mākslinieki dāvina darbus Igaunijai