Erotiskie portreti. Intervija. 2002
Pēc nepilna mēneša gleznotājs Ritums Ivanovs svinēs dzimšanas dienu. Plastika, popārta spēles, fotoreālisms un krāsas optiskie efekti ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par Rituma Ivanova radošo darbību. Vēl arī tas, ka viņa darbi ir emocionāli piesātināti un skatītājus uzrunā no liela formāta neierastā glezniecības manierē. Tie ir darbi, kas runā paši, un tas arī ir galvenais — tā uzskata mākslinieks. 
VZ: Zinu, ka nākat no Cēsīm. Cik svarīga jums ir vieta, no kuras esat cēlies?
Ritums Ivanovs: Tagad man vietas piesaiste vairs neliekas būtiska. Es varu dzīvot vienalga kurā vietā, un pašlaik Rīga man ir tāda optimāla dzīves vieta. Rīga ir viskomfortablākā vieta, kur varu realizēt savas ieceres un praktiski darboties. Cēsis kā pilsēta man ir tuva un mīļa, tā ir vieta, kur varu atgriezties. Cēsīs dzīvo mani vecāki, un es bieži viņus apciemoju. Mācoties gadu esmu pavadījis Amerikā. Protams, māksliniekam interesantāk būtu dzīvot kādā lielākā metropolē nekā Rīga. Taču tas saistās ar sadzīviskām problēmām. Tas, ka dzīvoju Rīgā, man netraucē braukāt uz izstādēm un interesējošām vietām.
VZ: Cik apzināta un mērķtiecīga bija vēlme kļūt par gleznotāju?
R.I.: Viss risinājās ļoti pašsaprotami. Jau bērnībā diezgan daudz zīmēju un gleznoju, un, kad sāku mācīties Jaņa Rozentāla mākslas skolā, viss tā arī aizgāja...
VZ: Vai nekad neesat šaubījies par savu izvēli?
R.I.: Mani arvien saistījušas radošās izpausmes. Skolas laikā, protams, interesēja dažādas lietas, bet katrs brīvs brīdis bija zīmēšana. Tas man saistījās ar kaut ko paliekošu, ko tādu, ko varu darīt un ar ko varu iepriecināt citus.
VZ: Nesen atgriezāties no Latvijas mākslinieku izstādes Brēmenē, minējāt, ka šovasar savus darbus izstādījāt arī Holandē un Londonā. Kādas pašlaik ir jūsu aktualitātes?
R.I.: Pašlaik strādāju pie darbiem, kas tiks izstādīti oktobra izstādē Rīgas galerijā. Vēl jāpabeidz iesāktais un jānoslīpē izstādes koncepcija. Laika nav daudz, divas nedēļas, un vēl ir lietas, kas jāpārdomā.
VZ: Kāda būs izstādes koncepcija?
R.I.: Izstādes iecere radās diezgan sen, apmēram pirms gada. Izstādē būs apskatāmi pēdējie darbi. Pagaidām, darba variantā, tai dots nosaukums "Erotiskie portreti". Domāju, ka būs interesanti, jo nebūs izstādīti vienkārši skaisti portreti. Izstādes intrigu uzturēs erotika. Tāpēc man vēl jāpārdomā, kā tas viss izskatīsies, kā to uztvers un sapratīs.
VZ: Vai izstādes iepriekš plānojat?
R.I.: Tas notiek tā: kad sakrājas darbi un idejas apmēram pusgada laikā, varu izstrādāt izstādes koncepciju. Izstāžu dzīve man pašlaik ir ļoti intensīva. Pēdējos pāris gados viss notiek tik spraigi, ka dažkārt ir grūti ieplānot piedalīšanos kādās papildu izstādēs. Nesen gan vienā tādā izstādē Igaunijā piedalījos. Izstādei bija saistošs vadmotīvs — cilvēku var atveseļot ne tikai medikamenti un zāles, bet arī māksla.
VZ: Vai esat sabiedriski atvērts mākslinieks?
R.I.: Piedalos tur, kur varu. Izstādes organizē galerijas vai atsevišķi cilvēki, un, tiekoties ar šiem cilvēkiem, rodas visas tās sakarības un saistības, kas veido manu sabiedrību. Tā ir liela manas dzīves un aprites daļa — es vienkārši pazīstu gan māksliniekus, gan citus radošus cilvēkus. Protams, tuvāka man ir radošu cilvēku vide. Arī pats mēģinu meklēt iespējas izstādīties, jo izstādes ir daļa no tā, ko es daru. Gleznošana ir viena lieta, bet, lai darbi nestāvētu darbnīcā, tie ir jāizstāda. Tas ir vienkārši — ja pats neesmu visur, tad mani darbi kaut kur ir. Tas ir kā ceļojums bez klātbūtnes. Tā ir tāda interesanta izjūta.
VZ: Vai arī darbnīcā notiek saviesīgā dzīve?
R.I.: Nē, tas nav tā. Darbnīca vairāk domāta strādāšanai, un pulcēšanās šeit notiek periodiem. Te tā ir un te nav.
VZ: Jūsu radošās izpausmes ir dažādas, tomēr vairāk tiekat atpazīts pēc portretu glezniecības...
R.I.: Jā, portrets ir mana atpazīstamības zīme. Tas nav nejauši. Tā ir mana interese par portretu kā objektu. Mani arvien interesējusi cilvēka seja. No sākuma tā bija vienkārši figurālā glezniecība. Figūra man šķita kā augstākā izteiksmes forma. Un tad vienā brīdī sapratu, ka tieši portreta glezniecība tāda var būt. Tā bija portreta atklāsme. Esmu tajā iedziļinājies, un, jo vairāk to daru, jo interesantāk tas šķiet. Portreta glezniecība ir pietiekami sarežģīta un pietiekami aizraujoša.
VZ: Kā top darbi?
R.I.: Tehniski ilgi. Strādāju ar lielu formātu, un tas prasa savu. Savu prasa arī gleznošanas tehnika.
VZ: Jūsu gleznieciskajam rokrakstam grūti atrast līdzinieku. Kā jūs raksturotu stila rāmjus, kādos iekļaujaties?
R.I.: Mana glezniecība ir atvasināta no fotoreālisma. Tajā par pamatu tiek izmantota fotogrāfija. Šis glezniecības virziens sāka attīstīties 60. gados, un tā ir glezniecība, kurai raksturīgi fotogrāfiju transformēt. Ir tiešs fotoreālisms, kur fotogrāfija tiek pārnesta tieši, taču es strādāju nedaudz citādāk. Gleznojot izmantoju optiskus efektus un no impresionisma atvasinātu krāsu sadalījumu.
VZ: Kā jūtat gleznu?
R.I.: Mani interesē krāsu vibrācijas, gaismas spēles. Krāsu vibrācijas, kas rada pulsāciju, dziļumu un telpas iespaidu. Mani interesē plaknes pārvarēšana. Glezna pati sevī ir vien balts uz rāmja uzstiepts audekls. Mani saista tas, kā tajā kvadrātā varu radīt dziļumu, telpu. Vēl vairāk — radīt gleznu, kas dzīvo pati savu dzīvi. Pabeigta glezna ir gatavs organisms, kas ar savu enerģiju un telpu dzīvo savu
esību.
VZ: Kā mākslinieks sadzīvo ar komerciju?
R.I.: Tas laikam ir visskumīgākais — šķirties no saviem darbiem. Darbi tev vienkārši ir jāpārdod, un tikai tādēļ, lai varētu turpināt strādāt. Bet tā ir mākslinieka dzīves sastāvdaļa, ar to ir jārēķinās. Tomēr ir darbi, kurus saglabāju arhīvam.
VZ: Kas notiek ar gleznām, kuras kā mākslinieks neakceptējat?
R.I.: Tad tiek darīts viss, lai šis darbs tiktu akceptēts. Protams, ir gadījies arī tā, ka pie darba vairs negribas atgriezties. Tad šo darbu vienkārši nolieku kaut kur tālāk no acīm. Tā gadās ļoti reti.
VZ: Latvijā esat skatītāju mīlēts. Kā izjūtat savas attiecības ar skatītāju?
R.I.: Domāju, ka manas attiecības ar skatītāju ir diezgan distancētas. Tādā ziņā, ka man ir grūti noskaidrot cilvēku viedokli. Taču par interesi, ko izraisa mani darbi, pārliecinājos šajā vasarā Londonā. Izstādē katrs mākslinieks atradās līdzās saviem darbiem un tos komentēja. Tad gan izrunājos cauru dienu — cilvēki nāca klāt un interesējās.
VZ: Kas viņus interesēja?
R.I.: Visvairāk viņus pārsteidza, ka mani darbi ir gleznoti, un tas, kādā tehnikā tie uzgleznoti. Cilvēki bija pārsteigti un izbrīnīti, ka šie darbi tapuši gleznojot. Viņu pārsteiguma moments bija interesants arī man. Tas bija tāds labdabīgs šoks. Cilvēkus saistīja tas, ar ko mani darbi izceļas vai atšķiras, un, lai to panāktu, esmu ilgi strādājis.
VZ: Cik būtisks ir vērtējums no malas?
R.I.: Man trūkst dialoga starp mākslinieku un kritiķi. Latvijā trūkst tādas mākslas analīzes, kas būtu dialogā ar mākslinieku. Vislielākā atdeve ir personiskām izjūtām, tam, kā darbi tiek uzņemti. Skaidrību par cilvēku interesi sniedz arī statistika. Tas, cik apmeklētas ir izstādes, un tas, cik ātri darbus izdodas pārdot.
VZ: No kādām lietām ietekmējaties?
R.I.: Savā laikā, skolas gados, bija interesanti mācīties no autoritātēm. Bija svarīgi tās redzēt, saprast un izjust. Patlaban man ir svarīgi sajust mākslas spēku, impulsu, ko sniedz jebkura māksla un jebkurš citādāk domājošais. Manuprāt, ir daudz cilvēku, kuri lietās ne mirkli neiedziļinās, un tas ir ļoti skumīgi. Ikviens no jebkuras mākslas izpausmes var gūt sev derīgas atziņas. Lai no mākslas gūtu, vajag tikai nelielu piepūli un pozitīvu attieksmi. Uz mākslu jāraugās ļoti atvērti. Tur ir daudzas lietas, kas ir runājošas, izsakošas un interesantas.
VZ: Vai jūsu radošajā dzīvē pastāv arī kas traucējošs?
R.I.: Visvairāk mani traucē ikdiena. Vienalga, vai tie ir rēķini, kas jāsamaksā, vai iepirkšanās veikalā — visas šīs sadzīviskās lietas mani traucē. Ja būtu iespējams, es šādas lietas no dzīves vispār izslēgtu. Varbūt tā ir kāda galējība, bet tā es to izjūtu…
VZ: Vai domājat par publicitāti?
R.I.: Ļoti daudzi mākslinieki tiecas pēc atpazīstamības un cenšas šo publicitāti uzturēt, taču es nekad ar domām par to neesmu aizrāvies. Manuprāt, galvenais ir darbs, kas runā pats par sevi, kas tiek atpazīts. Vairāk par sevis afišēšanu mani interesē tas, lai tiktu atpazīts mans darbs.
VZ: Oktobrī Rīgas galerijā atklāsiet personālizstādi, vai ir zināmi arī turpmākie radošie plāni?
R.I.: Pašlaik vēl ne. Nedomāju, ka pēc izstādes atklāšanas iestāsies klusuma periods. Ceru, ka piepildīsies mana vēlme rīkot izstādes reprezentablās, man kā māksliniekam ļoti vēlamās vietās. Taču tas droši vien nāks ar laiku.
Avots: Tvnet