Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" apskatāma izstāde “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”. Tā stāsta par hiperreālisma ienākšanu un attīstību Latvijas mākslā pusgadsimta garumā, aptverot periodu no 1967. līdz 2017. gadam.
"Hiperreālisms un dažādas stilistikas lietas mani kā jaunu mākslinieku interesēja kā identitātes meklējumi. Tur atradu, ka acs ir līdzīga foto optikai. Mani fascinēja estētika, ko dod objektīvā optika, kas mums ar komplicēto uztveri bieži traucē. Vienkāršojot, sāku šķetināt, kas es esmu un kā uztveru pasauli. Nonācu līdz tam, ka man vajag vienkāršāku skatījumu. Lai varētu savu valodu atrast. Tas bija viena objektīva skatījums. Mirkļa piefiksējums," par pievēršanos hiperreālismam Kultūras Rondo stāsta mākslinieks Ritums Ivanovs.
Izstāde pievēršas hiperreālisma ienākšanai un attīstībai Latvijā pusgadsimta garumā, aptverot periodu no 1967. līdz 2017. gadam. Hiperreālisma uzplaukums Latvijā 20. gadsimta 70. gados notika vienlaicīgi ar fotoreālisma – ASV dzimušā virziena – izplatīšanos Eiropā, kur tas ieguva nosaukumu “hiperreālisms”. Taču virzienam tiek lietoti arī citi apzīmējumi: superreālisms, aukstais reālisms, radikālais reālisms, fokusa reālisms. Hiperreālisms figuratīvajā mākslā precīzi un detalizēti attēlo reālitāti un imitē fotogrāfijas specifiku.
„Īstu hiperreālistu mums nav daudz,” uzskata izstādes kuratore Elita Ansone. Kā šī virziena pārstāvjus latviešu mākslā viņa min Miervaldi Poli, Līgu Purmali, Imantu Lancmani, Gunti Strupuli un Māri Ārgali.
„Patiesībā vairāk ir to, kas pēc 2000. gada strādā ar fotogrāfiju. Ļoti daudzi mākslinieki izmanto fotogrāfiju. Ne daudzi sauc sevi par hiperreālistiem, tas vairāk izpaužas citu virzienu ietvaros. Mūsdienās vairāk konceptuālisma ietvaros, arī interneta resursi un attēli var būt no tik daudz vietām un izejmateriāliem un tos arī izmanto. Agrāk nebija tāda intensitāte," analizē Ansone.
Izstāde “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā” būs aplūkojama līdz 21. maijam.
Intervija: LR1, Santa Lauga, Zigfrīds Muktupāvels 9. marts, 11:34.
"Hiperreālisms un dažādas stilistikas lietas mani kā jaunu mākslinieku interesēja kā identitātes meklējumi. Tur atradu, ka acs ir līdzīga foto optikai. Mani fascinēja estētika, ko dod objektīvā optika, kas mums ar komplicēto uztveri bieži traucē. Vienkāršojot, sāku šķetināt, kas es esmu un kā uztveru pasauli. Nonācu līdz tam, ka man vajag vienkāršāku skatījumu. Lai varētu savu valodu atrast. Tas bija viena objektīva skatījums. Mirkļa piefiksējums," par pievēršanos hiperreālismam Kultūras Rondo stāsta mākslinieks Ritums Ivanovs.
Izstāde pievēršas hiperreālisma ienākšanai un attīstībai Latvijā pusgadsimta garumā, aptverot periodu no 1967. līdz 2017. gadam. Hiperreālisma uzplaukums Latvijā 20. gadsimta 70. gados notika vienlaicīgi ar fotoreālisma – ASV dzimušā virziena – izplatīšanos Eiropā, kur tas ieguva nosaukumu “hiperreālisms”. Taču virzienam tiek lietoti arī citi apzīmējumi: superreālisms, aukstais reālisms, radikālais reālisms, fokusa reālisms. Hiperreālisms figuratīvajā mākslā precīzi un detalizēti attēlo reālitāti un imitē fotogrāfijas specifiku.
„Īstu hiperreālistu mums nav daudz,” uzskata izstādes kuratore Elita Ansone. Kā šī virziena pārstāvjus latviešu mākslā viņa min Miervaldi Poli, Līgu Purmali, Imantu Lancmani, Gunti Strupuli un Māri Ārgali.
„Patiesībā vairāk ir to, kas pēc 2000. gada strādā ar fotogrāfiju. Ļoti daudzi mākslinieki izmanto fotogrāfiju. Ne daudzi sauc sevi par hiperreālistiem, tas vairāk izpaužas citu virzienu ietvaros. Mūsdienās vairāk konceptuālisma ietvaros, arī interneta resursi un attēli var būt no tik daudz vietām un izejmateriāliem un tos arī izmanto. Agrāk nebija tāda intensitāte," analizē Ansone.
Izstāde “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā” būs aplūkojama līdz 21. maijam.
Intervija: LR1, Santa Lauga, Zigfrīds Muktupāvels 9. marts, 11:34.