"Ar atvērtas acs baudu" / Kurzemnieks
Raksts laikrakstā "Kurzemnieks" 10.2.2023, autore Iveta Grīniņa: "Ritums Ivanovs latviešu glezniecībā ienāca 90. gadu sākumā ar tādu tehniku, kas līdz tam nebija redzēta, un tūlīt iekaroja
mākslas cienītāju uzmanību. Tas bija pārsteigums un apbrīns, kas pārņēma, redzot viņa lielos hiperreālistiskos portretus, kas,
pieejot tuvāk, izšķīda krāsainu triepienu jūklī, bet atkal ieguva apveidu, no gleznas attālinoties."
Kuldīgas Mākslas namā vēl
februārī skatāma viņa izstāde Vērotāja laiks, kas ar lieliem latviešu
mākslinieču dubultportretiem
ieskauj sievišķīga spēka aplī. Vēl
te ir zīmējumi un pašportreti, kas
it kā kontrastē ar lielajiem, krāsainajiem darbiem… Bet varbūt
sarunājas un mijiedarbojas.
Autors atklāj: „Domāju, ka jebkurā cilvēka radītā lietā ir pārsteigums – katra unikālais rokraksts ir pārsteigums tāpat kā spēja katram izteikties un arī spēja uztvert un ieraudzīt. Kā mākslinieks esmu izvēlējies savu ceļu un esmu tendēts uz skatīšanos, novērošanu un spēju pēc tam to transformēt gleznā. Iespēja izstādīt šos darbus ir iespēja just saikni ar skatītāju, viņu enerģiju, radīt skatāmu un taustāmu mākslas klātbūtni pēc ilgstošā ierobežojumu laika, kad nebija iespējas tikties. Daudzas lietas varam baudīt tikai klātesot: ēdienu, sajūtas, vidi… Mākslai ļoti svarīga ir klātesamība, iespēja to redzēt tuvumā. Tehnoloģijas it kā padara daudz ko ātri sasniedzamu, ir iespēja izstaigāt muzejus virtuāli un pat pievilkt gleznas fragmentus. Bet tā ir tikai tehniskā daļa, nevis sajūtu daļa. Māksla top ne tikai mākslinieka darbnīcā, bet arī saskarsmes mirklī.”
Vai piekrītat, ka redzēt mākslas darbu ir satikt mākslinieku un viņa emocijas brīdī, kad darbs radīts?
Tas ir jautājums, cik katrs varam nolasīt, cik izjūtam to smalkumu. Pilnīgi skaidrs, ka katrs nolasa un sajūt kaut ko citu. Ir māksla, kas piedāvā skatītājam radīt saturu tajā brīdī, kad viņš skatās. Vienmēr mākslas darbā būs tāda daļa. Redzu, ka māksla – tādā veidolā, kā es to daru, – ir universāla valoda. Vārdi nav vajadzīgi. Tas man ir atvieglojums. Savu darbu esmu izdarījis, pārējais paliek skatītāja ziņā. Tā ir viņa interpretācija, viņa redzējums, viņa izglītības līmenis, viņa sapratne, tāpat nāk klāt nezināšana, intriga. Katrai izstādei piedāvāju savu uzdevumu, ideju, redzējumu.
No jūsu gleznām raugās slavenas mākslinieces. Kāpēc bija svarīgi attēlot viņas?
Izstādes Vērotāja laiks tēli ir daudznozīmīgi. Pirmais slānis ir šo tēlu atpazīstamība – tās ir slavenas latviešu mākslinieces. Nākamais slānis: mana pieredze saskarsmē ar viņām kā ar māksliniecēm, kuru daiļrade ir milzīgi plaša. Esmu no tikšanās reizēm guvis ļoti daudz. Ejot uz izstādēm, visu laiku mācāmies. Ar viņām man bijis skatītāja un mākslinieka dialogs. To ir gribējies pārvērst kopumā, kurā ir mākslinieču enerģija: sievišķā, mātišķā, skolotāju... Tas kontrastē ar maniem pašportretiem. Tas ir enerģētisks aplis. Man patīk tā estētika – kā skatoties kino, kas ļauj visu skatīt lielu un tuvu, atver acs baudu, padara patīkamu, dod iespēju redzēt krāsas un gaismas vibrāciju kustībā, matu šķipsnā, acs zīlītes atspīdumā, gaismā uz vaiga. Tas ir mirklis, kurā tiek izteikta kāda frāze. Tu esi apturējis videokadru, kurā cilvēkā atklājas jauna šķautne. Tas ir kā kadrs lielā ekrānā.
Tomēr tēls ir redzams tikai no attāluma. Kad pieejam tuvāk, redzam nesaprotamu krāsu ņirboņu.
Tas ir līdzīgi kā ar mums pašiem, ar iekšējām struktūrām – nav nekā konkrēta, viss izšķīst. Zinātnieki meklē, no kā esam uzbūvēti, un izrādās, ka faktiski no enerģijas, no tukšuma, bet mēs esam.
Kā līdz savai tehnikai nonācāt?
Tāpat kā savu dzimšanu – pašu sākumu īsti neatceros. Varbūt notikumus, kas bija tajā laikā, bet ne mākslas procesu. Kad sāku piedalīties izstādēs, noteikti ne uzreiz biju pamanāms. Piedzīvoju to, ka beidzās padomju režīms, sākās brīvā ekonomika, kas nomainīja mākslas virzienu, iespējas, sapratni. Reizē pavērās iespējas un bija informācijas trūkums. Mācījos no Līgas Purmales un Miervalža Poļa, kuri bija manas mākslas valodas veidotāji. Tolaik ļoti maz zinājām par modernajiem strāvojumiem. Bet jaunas vēsmas nāca no satikšanās ar rietumu mākslu: Čaku Klouzu, Gerhardu Rihteru, Brigitu Railiju un citiem.
Pat mākslinieki maz zināja mūsdienu modernistus un klasiķus. Attīstījās tehnoloģijas, parādījās vides objekti, instalācijas. Mani interesēja glezniecība, bet es izveidoju citu skatījumu gan formātā, gan krāsas uzlikšanas tehnikā, gan izjūtā, ko vajag gleznot, izmantoju reklāmas, popkultūras tēlus, un padomju laikā tas būtu neiedomājami. Rietumos tas jau bija sen izmantots un pārbaudīts. Lielie pasaules trendi aizvien mūs sasniedz ļoti pamazām un nepilnīgi. Vēl aizvien tas turpinās. Šajā ziņā tomēr esam teritoriāli mazi. Mums vēl aizvien nav iespaidīgas un piemērotas mākslas telpas. Kuldīgas piemērs ir labs, kad sinagogas ēka pārtop par izstāžu zāli. Kuldīga ir pilsēta, kurā cilvēkiem patīk staigāt, un tā viņi nonāk līdz izstāžu zālei. Formāts ir ļoti cilvēcisks – viss ir kompakts, te ir vecā, ziemeļnieciskā arhitektūra, bet teksturēta, interesanta un patīkama. Nāku no Cēsīm, bet arī Kuldīga man ir mīļa, un prieks, ka izstāde ir šeit.”
Kā mūsu mākslinieki varētu kļūt pazīstami ārpus savas valsts, kā izkļūt plašākos ūdeņos?
Vispirms jau tepat mums būtu savi mākslinieki jāatbalsta, nākot uz izstādēm. Sabiedrībai jāsaprot, ko mēs radām. No Latvijas izglītoti profesionāļi plūst projām – cilvēki meklē atalgojumu. Mākslā ļoti grūti noformulēt vērtību. Nu, jā – skaisti, patīk, nu un? Mākslā nevaram visu laiku skaidrot, ko esam ieguldījuši, ko tas mums maksājis. Noteikt šim darbam vērtību ir ļoti grūti. Ja mūsu radītās lietas būs pietiekami saprastas šeit, tās sasniegs arī plašāku auditoriju. Ļoti svarīga ir mākslas izglītība visos līmeņos, sevišķi mūsdienās, kad informācijas ir daudz. Mākslinieka attīstībā nav tāda punkta, kad tu esi iesaiņots un gatavs. Visu laiku tas ir process, kaut kas tiek apgūts. Tāpat kā augam – attīstība atkarīga no kopšanas. Ģēnijs ir cilvēka unikālā daļa – tā sēkla, no kuras izaug augs. Bieži vien vārdu ģēnijs lieto mākslas vai mūzikas kontekstā, bet tā ir jebkura cilvēka daļa. Šaubu moments, kad radi, pastāv vienmēr. Vienmēr ir iespēja kļūdīties – neviens nav perfekts. Kļūt pamanītam un novērtētam ir svarīgi. Ja sabiedrība kaut ko novērtē, tad tam ir atbalsts, bet vai vienmēr finansiāls?”
Cik liela nozīme laikmetīgajā mākslā ir kuratoriem un galeristiem?
„Tas ir svarīgs posms. Vienmēr novērtēju kuratora darbu, un man ir patīkami strādāt kolektīvā, jūtu saikni ar vidi, ar komandu. Tas ir papildinoši. Tieši sadarbībā notiek paātrinājums. Viens nevari neko izdarīt. Jo ātrāk tas saslēgums izveidojas, jo labāk. Tā ir ekoloģija, sistēma – visi cilvēki ir svarīgi. Latvijā nav tik daudz mākslinieku, kuri spēj radīt ap sevi industriju – ražotni ar komandu, kāda ir daudziem slavenajiem māksliniekiem, piemēram, Deimienam Hērstam, Džefam Kūnam un citiem. Tiklīdz tev jau ir rokraksts, darbība un idejas, kad maisam gals jau vaļā, tad augs jau ir iesēts un jākopj. Cik barības būs, tik spēcīgi tas augs. Protams, ja tas tiek stimulēts mākslīgi, atkal nav labi – tad notiek atražošana.”
Ja mākslinieks atradis paņēmienu vai stilu, kas ir populārs, ērtāk ir turpināt braukt šajās sliedēs. Kas dzen eksperimentēt, meklēt ko jaunu?
Tas ir iekšējais dialogs, kā to visu darīt. Es redzu, ka attīstos: paplašinās intereses, iespējas. Kā pēc Lielā sprādziena veidojas jaunas sistēmas. Mākslinieks ir centrs, no kura tas viss izriet. Zinātnieki atzīst, ka katrā no mums ir šis kosmosa pirmais sprādziens, pasaules dzimšana un kā tā visu laiku paplašinās. Ja paplašināšanos neapslāpējam, ja ieklausāmies neapgūtajās zonās sevī, tas ļauj visu laiku par sevi kaut ko atklāt. Ja tu turpini iet pa vienām sliedēm, tu sevi ierobežo vai aizej uz vienu pusi, varbūt pat noej no tām sliedēm. Tu pats sevi notrulini, izbeidz. Mēs bieži sevi apzogam, uztverot tikai ikdienu. Viss katru dienu it kā notiek vienādi.
Bet, ja mēs ejam ar vaļā acīm un atvērtu sirdi, tad arī ikdiena var nest pārsteigumu. Filozofi saka, ka mums nav ne nākotnes, ne pagātnes, jo dzīve ir tikai tagad, kad esam atvērti. Runājot par eksperimentiem, ir bijusi telpiskā vides glezniecība, juvelierizstrādājumi, jo man ir liela iekšēja mīlestība pret gaismu, kas atspīd zeltā. Galerijā Putti izstādē bija gredzeni kā sejas, kā talismani. Ir bijušas mazās tēlniecības formas bronzā un zeltā. Tomēr glezniecības valoda mani saista visvairāk. Šajā izstādē ir arī zīmējumi uz papīra, kas līdz šim nav bijuši tik izteikti. Tajos nav svarīgi tikai paeksperimentēt ar tehnikām – es gribu ļaut, lai notiek piedzīvojums, lai man pašam ir interesanti. Tad ir super! Materiālam nav nozīmes. Esmu projektu taisījis laukā, mežā pie Cēsīm vai Rīgā parkā. Ir ļoti interesanti, kā konkrētā vieta sadarbojas ar mākslu. Katrā vietā tas ir citādi.
Ko māksliniekam nozīmē pašportrets?
Tas ir dažādi – kādam tas varbūt ir lētākais un pieejamākais modelis. Man vienmēr ir gadījies tā, ka izstādi sāku vai beidzu ar pašportretu. Šajā ir sērija. Agrāk pašportrets drīzāk bija izņēmums. Gleznojot to, saprotu, ka sevi nemaz tik labi nepazīstu, mēģinu saprast, kurā posmā esmu. Kāds augs es esmu. Jāsāk skatīties spogulī.
Vai ir svarīgi, ka darbu redz un vērtē citi, vai arī var gleznot tikai sev, tā piepildot vajadzību pēc radošuma un pašizpausmes?
Intimitātes, pašanalīzes, sarunas ar sevi ziņā svarīgāka ir nepieciešamība sevi tādā veidā izpaust. Bet videi ir liela nozīme. To, kāds augs izaug, nosaka vide, ekoloģija, apkārtne. Ja esi audzis ēnā, ja neviens uz tevi neskatās, ja sarunā nepiedalies, nav dialektikas.
Kur jūsu gleznas top? Vai vajadzīgi īpaši priekšnoteikumi?
Tagad darbnīcā Andrejsalā. Tur apkārt ir arī citi: fotostudija, dizaina darbnīcas, ar ko var sadarboties, darbus fotografējot, veidojot grāmatu vai gatavojot rāmjus. Lai izstāde taptu, ļoti daudz kas vajadzīgs. Kad noskatāmies filmu, titri parasti ir gari. Nu, izstādes gadījumā varbūt tik gari tie titri nebūs, bet man ir patīkami sadarboties un kaut ko kādam deleģēt. Skatos uz šiem izstādes darbiem kā uz savu pagātni, jo ir pagājis ilgs laiks, kopš es tos radīju, – vēl pirms kovida. Tapšana ir sevī, darbnīcā. Kā jogā – it kā ilgu laiku tu sēdi, un nekas nenotiek, bet kaut kas ir mainījies, kaut kas ir noticis, kaut kas ir piedzimis un radies. Darbam man tomēr vajadzīga noskaņošanās, pārslēgšanās, citādi var izdegt. Kad visu laiku esi sevī ar vienu domu un ģenerē vienu un to pašu, svarīgi sevi restartēt. Man ir savi rituāli – es atbalstu rūdīšanos un aukstās peldes. 1. janvārī biju peldēt. Varbūt aiziešu arī uz Ventu.”
Rituma Ivanova gleznu un zīmējumu izstāde Vērotāja laiks Kuldīgas Mākslas namā skatāma līdz februāra beigām. Izstādes kurators ir Raimonds Kalējs.
Raksta autore: Iveta Grīniņa
Rituma Ivanova arhīva foto
Autors atklāj: „Domāju, ka jebkurā cilvēka radītā lietā ir pārsteigums – katra unikālais rokraksts ir pārsteigums tāpat kā spēja katram izteikties un arī spēja uztvert un ieraudzīt. Kā mākslinieks esmu izvēlējies savu ceļu un esmu tendēts uz skatīšanos, novērošanu un spēju pēc tam to transformēt gleznā. Iespēja izstādīt šos darbus ir iespēja just saikni ar skatītāju, viņu enerģiju, radīt skatāmu un taustāmu mākslas klātbūtni pēc ilgstošā ierobežojumu laika, kad nebija iespējas tikties. Daudzas lietas varam baudīt tikai klātesot: ēdienu, sajūtas, vidi… Mākslai ļoti svarīga ir klātesamība, iespēja to redzēt tuvumā. Tehnoloģijas it kā padara daudz ko ātri sasniedzamu, ir iespēja izstaigāt muzejus virtuāli un pat pievilkt gleznas fragmentus. Bet tā ir tikai tehniskā daļa, nevis sajūtu daļa. Māksla top ne tikai mākslinieka darbnīcā, bet arī saskarsmes mirklī.”
Nav svarīgi tikai paeksperimentēt ar tehnikām – es gribu ļaut, lai notiek piedzīvojums, lai man pašam ir interesanti. Tad ir super.
Vai piekrītat, ka redzēt mākslas darbu ir satikt mākslinieku un viņa emocijas brīdī, kad darbs radīts?
Tas ir jautājums, cik katrs varam nolasīt, cik izjūtam to smalkumu. Pilnīgi skaidrs, ka katrs nolasa un sajūt kaut ko citu. Ir māksla, kas piedāvā skatītājam radīt saturu tajā brīdī, kad viņš skatās. Vienmēr mākslas darbā būs tāda daļa. Redzu, ka māksla – tādā veidolā, kā es to daru, – ir universāla valoda. Vārdi nav vajadzīgi. Tas man ir atvieglojums. Savu darbu esmu izdarījis, pārējais paliek skatītāja ziņā. Tā ir viņa interpretācija, viņa redzējums, viņa izglītības līmenis, viņa sapratne, tāpat nāk klāt nezināšana, intriga. Katrai izstādei piedāvāju savu uzdevumu, ideju, redzējumu.
No jūsu gleznām raugās slavenas mākslinieces. Kāpēc bija svarīgi attēlot viņas?
Izstādes Vērotāja laiks tēli ir daudznozīmīgi. Pirmais slānis ir šo tēlu atpazīstamība – tās ir slavenas latviešu mākslinieces. Nākamais slānis: mana pieredze saskarsmē ar viņām kā ar māksliniecēm, kuru daiļrade ir milzīgi plaša. Esmu no tikšanās reizēm guvis ļoti daudz. Ejot uz izstādēm, visu laiku mācāmies. Ar viņām man bijis skatītāja un mākslinieka dialogs. To ir gribējies pārvērst kopumā, kurā ir mākslinieču enerģija: sievišķā, mātišķā, skolotāju... Tas kontrastē ar maniem pašportretiem. Tas ir enerģētisks aplis. Man patīk tā estētika – kā skatoties kino, kas ļauj visu skatīt lielu un tuvu, atver acs baudu, padara patīkamu, dod iespēju redzēt krāsas un gaismas vibrāciju kustībā, matu šķipsnā, acs zīlītes atspīdumā, gaismā uz vaiga. Tas ir mirklis, kurā tiek izteikta kāda frāze. Tu esi apturējis videokadru, kurā cilvēkā atklājas jauna šķautne. Tas ir kā kadrs lielā ekrānā.
Tomēr tēls ir redzams tikai no attāluma. Kad pieejam tuvāk, redzam nesaprotamu krāsu ņirboņu.
Tas ir līdzīgi kā ar mums pašiem, ar iekšējām struktūrām – nav nekā konkrēta, viss izšķīst. Zinātnieki meklē, no kā esam uzbūvēti, un izrādās, ka faktiski no enerģijas, no tukšuma, bet mēs esam.
Kā līdz savai tehnikai nonācāt?
Tāpat kā savu dzimšanu – pašu sākumu īsti neatceros. Varbūt notikumus, kas bija tajā laikā, bet ne mākslas procesu. Kad sāku piedalīties izstādēs, noteikti ne uzreiz biju pamanāms. Piedzīvoju to, ka beidzās padomju režīms, sākās brīvā ekonomika, kas nomainīja mākslas virzienu, iespējas, sapratni. Reizē pavērās iespējas un bija informācijas trūkums. Mācījos no Līgas Purmales un Miervalža Poļa, kuri bija manas mākslas valodas veidotāji. Tolaik ļoti maz zinājām par modernajiem strāvojumiem. Bet jaunas vēsmas nāca no satikšanās ar rietumu mākslu: Čaku Klouzu, Gerhardu Rihteru, Brigitu Railiju un citiem.
Pat mākslinieki maz zināja mūsdienu modernistus un klasiķus. Attīstījās tehnoloģijas, parādījās vides objekti, instalācijas. Mani interesēja glezniecība, bet es izveidoju citu skatījumu gan formātā, gan krāsas uzlikšanas tehnikā, gan izjūtā, ko vajag gleznot, izmantoju reklāmas, popkultūras tēlus, un padomju laikā tas būtu neiedomājami. Rietumos tas jau bija sen izmantots un pārbaudīts. Lielie pasaules trendi aizvien mūs sasniedz ļoti pamazām un nepilnīgi. Vēl aizvien tas turpinās. Šajā ziņā tomēr esam teritoriāli mazi. Mums vēl aizvien nav iespaidīgas un piemērotas mākslas telpas. Kuldīgas piemērs ir labs, kad sinagogas ēka pārtop par izstāžu zāli. Kuldīga ir pilsēta, kurā cilvēkiem patīk staigāt, un tā viņi nonāk līdz izstāžu zālei. Formāts ir ļoti cilvēcisks – viss ir kompakts, te ir vecā, ziemeļnieciskā arhitektūra, bet teksturēta, interesanta un patīkama. Nāku no Cēsīm, bet arī Kuldīga man ir mīļa, un prieks, ka izstāde ir šeit.”
Gleznojot pašportretu, biju spiests vēl vairāk iegremdēties sevī, un sapratu, ka tas ir daudz kontrastējošāk, specifiskāk un citādāk nekā strādāt ar svešu cilvēku. Kad sevi ieraugu spogulī, tā ir tikai tāda ilūzija, ka es kaut drusku varu sevi iepazīt.
Kā mūsu mākslinieki varētu kļūt pazīstami ārpus savas valsts, kā izkļūt plašākos ūdeņos?
Vispirms jau tepat mums būtu savi mākslinieki jāatbalsta, nākot uz izstādēm. Sabiedrībai jāsaprot, ko mēs radām. No Latvijas izglītoti profesionāļi plūst projām – cilvēki meklē atalgojumu. Mākslā ļoti grūti noformulēt vērtību. Nu, jā – skaisti, patīk, nu un? Mākslā nevaram visu laiku skaidrot, ko esam ieguldījuši, ko tas mums maksājis. Noteikt šim darbam vērtību ir ļoti grūti. Ja mūsu radītās lietas būs pietiekami saprastas šeit, tās sasniegs arī plašāku auditoriju. Ļoti svarīga ir mākslas izglītība visos līmeņos, sevišķi mūsdienās, kad informācijas ir daudz. Mākslinieka attīstībā nav tāda punkta, kad tu esi iesaiņots un gatavs. Visu laiku tas ir process, kaut kas tiek apgūts. Tāpat kā augam – attīstība atkarīga no kopšanas. Ģēnijs ir cilvēka unikālā daļa – tā sēkla, no kuras izaug augs. Bieži vien vārdu ģēnijs lieto mākslas vai mūzikas kontekstā, bet tā ir jebkura cilvēka daļa. Šaubu moments, kad radi, pastāv vienmēr. Vienmēr ir iespēja kļūdīties – neviens nav perfekts. Kļūt pamanītam un novērtētam ir svarīgi. Ja sabiedrība kaut ko novērtē, tad tam ir atbalsts, bet vai vienmēr finansiāls?”
Cik liela nozīme laikmetīgajā mākslā ir kuratoriem un galeristiem?
„Tas ir svarīgs posms. Vienmēr novērtēju kuratora darbu, un man ir patīkami strādāt kolektīvā, jūtu saikni ar vidi, ar komandu. Tas ir papildinoši. Tieši sadarbībā notiek paātrinājums. Viens nevari neko izdarīt. Jo ātrāk tas saslēgums izveidojas, jo labāk. Tā ir ekoloģija, sistēma – visi cilvēki ir svarīgi. Latvijā nav tik daudz mākslinieku, kuri spēj radīt ap sevi industriju – ražotni ar komandu, kāda ir daudziem slavenajiem māksliniekiem, piemēram, Deimienam Hērstam, Džefam Kūnam un citiem. Tiklīdz tev jau ir rokraksts, darbība un idejas, kad maisam gals jau vaļā, tad augs jau ir iesēts un jākopj. Cik barības būs, tik spēcīgi tas augs. Protams, ja tas tiek stimulēts mākslīgi, atkal nav labi – tad notiek atražošana.”
Ģēnijs ir jebkura cilvēka unikālā daļa – sēkla, no kuras izaug augs.
Ja mākslinieks atradis paņēmienu vai stilu, kas ir populārs, ērtāk ir turpināt braukt šajās sliedēs. Kas dzen eksperimentēt, meklēt ko jaunu?
Tas ir iekšējais dialogs, kā to visu darīt. Es redzu, ka attīstos: paplašinās intereses, iespējas. Kā pēc Lielā sprādziena veidojas jaunas sistēmas. Mākslinieks ir centrs, no kura tas viss izriet. Zinātnieki atzīst, ka katrā no mums ir šis kosmosa pirmais sprādziens, pasaules dzimšana un kā tā visu laiku paplašinās. Ja paplašināšanos neapslāpējam, ja ieklausāmies neapgūtajās zonās sevī, tas ļauj visu laiku par sevi kaut ko atklāt. Ja tu turpini iet pa vienām sliedēm, tu sevi ierobežo vai aizej uz vienu pusi, varbūt pat noej no tām sliedēm. Tu pats sevi notrulini, izbeidz. Mēs bieži sevi apzogam, uztverot tikai ikdienu. Viss katru dienu it kā notiek vienādi.
Bet, ja mēs ejam ar vaļā acīm un atvērtu sirdi, tad arī ikdiena var nest pārsteigumu. Filozofi saka, ka mums nav ne nākotnes, ne pagātnes, jo dzīve ir tikai tagad, kad esam atvērti. Runājot par eksperimentiem, ir bijusi telpiskā vides glezniecība, juvelierizstrādājumi, jo man ir liela iekšēja mīlestība pret gaismu, kas atspīd zeltā. Galerijā Putti izstādē bija gredzeni kā sejas, kā talismani. Ir bijušas mazās tēlniecības formas bronzā un zeltā. Tomēr glezniecības valoda mani saista visvairāk. Šajā izstādē ir arī zīmējumi uz papīra, kas līdz šim nav bijuši tik izteikti. Tajos nav svarīgi tikai paeksperimentēt ar tehnikām – es gribu ļaut, lai notiek piedzīvojums, lai man pašam ir interesanti. Tad ir super! Materiālam nav nozīmes. Esmu projektu taisījis laukā, mežā pie Cēsīm vai Rīgā parkā. Ir ļoti interesanti, kā konkrētā vieta sadarbojas ar mākslu. Katrā vietā tas ir citādi.
Ko māksliniekam nozīmē pašportrets?
Tas ir dažādi – kādam tas varbūt ir lētākais un pieejamākais modelis. Man vienmēr ir gadījies tā, ka izstādi sāku vai beidzu ar pašportretu. Šajā ir sērija. Agrāk pašportrets drīzāk bija izņēmums. Gleznojot to, saprotu, ka sevi nemaz tik labi nepazīstu, mēģinu saprast, kurā posmā esmu. Kāds augs es esmu. Jāsāk skatīties spogulī.
Vai ir svarīgi, ka darbu redz un vērtē citi, vai arī var gleznot tikai sev, tā piepildot vajadzību pēc radošuma un pašizpausmes?
Māksla ir starptautiska valoda. Tai piemīt viss lokālais, bet to saprot visi. Reizēm es tomēr vēlos iedot skatītājam tekstu, kas vēl labāk paskaidro to, ko esmu domājis.
Intimitātes, pašanalīzes, sarunas ar sevi ziņā svarīgāka ir nepieciešamība sevi tādā veidā izpaust. Bet videi ir liela nozīme. To, kāds augs izaug, nosaka vide, ekoloģija, apkārtne. Ja esi audzis ēnā, ja neviens uz tevi neskatās, ja sarunā nepiedalies, nav dialektikas.
Kur jūsu gleznas top? Vai vajadzīgi īpaši priekšnoteikumi?
Tagad darbnīcā Andrejsalā. Tur apkārt ir arī citi: fotostudija, dizaina darbnīcas, ar ko var sadarboties, darbus fotografējot, veidojot grāmatu vai gatavojot rāmjus. Lai izstāde taptu, ļoti daudz kas vajadzīgs. Kad noskatāmies filmu, titri parasti ir gari. Nu, izstādes gadījumā varbūt tik gari tie titri nebūs, bet man ir patīkami sadarboties un kaut ko kādam deleģēt. Skatos uz šiem izstādes darbiem kā uz savu pagātni, jo ir pagājis ilgs laiks, kopš es tos radīju, – vēl pirms kovida. Tapšana ir sevī, darbnīcā. Kā jogā – it kā ilgu laiku tu sēdi, un nekas nenotiek, bet kaut kas ir mainījies, kaut kas ir noticis, kaut kas ir piedzimis un radies. Darbam man tomēr vajadzīga noskaņošanās, pārslēgšanās, citādi var izdegt. Kad visu laiku esi sevī ar vienu domu un ģenerē vienu un to pašu, svarīgi sevi restartēt. Man ir savi rituāli – es atbalstu rūdīšanos un aukstās peldes. 1. janvārī biju peldēt. Varbūt aiziešu arī uz Ventu.”
Rituma Ivanova gleznu un zīmējumu izstāde Vērotāja laiks Kuldīgas Mākslas namā skatāma līdz februāra beigām. Izstādes kurators ir Raimonds Kalējs.
Raksta autore: Iveta Grīniņa
Rituma Ivanova arhīva foto
