Intervija. Kultūrzīmes

Lai gan Mākslas stacija “Dubulti” bija atvērta visu mājsēdes mēnesi, nekādas tikšanās nebija iespējamas. Sarunā ar “Kultūrzīmēm” pieredzējušais portretists Ritums Ivanovs stāsta, cik būtiska ir atgriezeniskā saite, ko viņš var iegūt, vērojot un uzklausot skatītāju reakciju, pārdomas par mākslas darbiem.

Tagad klātienes apmeklējumi un sarunas atkal atgriezušās, un ir tik labi vērot skatītāju līdzpārdzīvojumu. Plašajā un gaišajā telpā milzīgos portretos emocionāli spēcīgi uzrunā Džemma Skulme – ar tik atpazīstamo vērīgo acu skatienu, Helēna Heinrihsone ar savu smaidu, Maija Tabaka ar itin kā pusceļā pateikto vārdu.

Arī – Inta Ruka, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Vija Celmiņa, Mētra Saberova, Dace Lielā un Ieva Epnere. Mākslinieks viņas visas kādā noteiktā mācekļa gadu posmā uzskatījis par savām meistarēm, piebilstot, ka dažas gan nemaz nav pazinis personiski. Izstādes turpinājumā, turpat stacijas augšstāva zālē, gleznotājs itin kā atbild ar ogles pašportretiem. 

– Jūsu rokraksts, protams, ir atpazīstams, tomēr šīs gleznas atšķiras no agrāk redzētajām. Portreti sejās ir dalīti divās daļās – puse smaidoša, puse domīga… Vismaz divas pavisam dažādas emocijas.

R. Ivanovs: – Šādā veidā prezentējot, portretam kompozīcijas uzbūvē ir smalkums, varētu pat teikt – pretstati, nianses, kuras attiecas tieši uz cilvēka raksturu, stāsta par pašu cilvēku, tēlu, kas ļauj to padarīt daudz dimensionālāku, jūtīgāku.

Parasts, reprezentatīvs portrets var būt ļoti garlaicīgs, šeit ir tāda kā poēzija, kuru var izrunāt tieši caur portreta gleznojumu. Mani vienmēr ir interesējis šādi konceptuāli skatīties uz portretu un atklāt, ko tas pats spēj stāstīt.

– Kā izvēlējāties momentus? Stāstījāt, ka šīs mākslinieces jums dzīvē ir daudz nozīmējušas. Teicāt, ka Džemma Skulme ir ietekmējusi bērnībā, bet gleznā ieraugām mākslinieces seju, kāda tā bija vēl nupat, nevis to, ko skatījāt bērnībā.

– Šoreiz strādāju tā – sameklēju intervijas, sarunas, kur mākslinieces pašas stāsta par kādiem aktuāliem koncertiem vai izstādēm. Tādas sarunas ir dzīvākas, nav pozējošu statisku momentu, vairāk var sajust dzīvu klātbūtni – cilvēks sarunājas, ir iegrimis sevī, iespējams, meklē savu patiesību, to izsaka savā dinamikā, kura bieži vien ir pietiekoši stāstoša, ļaujot ieraudzīt cilvēku kustībā.

Šī situācija arī veido, piemēram, tuvplānu, tālāko plānu, teiksim, ieraugu kādu matu loku, stāstošu džempera krāsu laukumiņu. Pievēršu uzmanību citām detaļām – arī mutes kaktiņš, izteiksmīga acs ēna runā par noskaņu, tāpat galvas kustības – tas viss atklāj cilvēku.

– Kā šīs gleznas tika gleznotas?

– Šoreiz ota audeklam nav pat pietuvināta, gleznoju tikai ar aptuveni astoņus centimetrus platu sienu krāsojamo rullīti. Īstenībā lielais formāts pieļauj neprecizitāti, kas, iespējams, papildina glezniecisko efektu. Tā ir mana pieredze, paņēmiens, ko esmu apguvis, un tagad savā spēļu lauciņā varu spēlēties, tajā jūtos brīvi.

Varu gleznot ar otu, varu ar rullīti, varu ar daudzām otām. Katru reizi ir savs tehnisks izaicinājums vai meklējums, iedziļināšanās procesā – kā strādāt.

Šeit izmantoju diezgan krāsainas gruntes – sarkanas, dzeltenas, oranžīgas, tādas siltas gruntes, kurām, liekot virsū vēsu krāsu slāni, iepriekšējais it kā spīd cauri. Šie triepieni darbojas gan no apakšas, gan blakus un veido atmosfēru, dziļumu.

– Cik ilgs bija izstādes veidošanas process?

– Šāda tipa izstādes notiek ar ilgu sagatavošanos, saskaņošanu, lai zinātu, kur, ko, kā un kāpēc. Viss bija kopā – zināmā mērā pati telpa Dubultu stacijā izvirzīja noteikumus – piemēram, izmērus. Es to vēlējos izmantot, un tas vedināja uz domām un risinājumiem, versijām.

Zāles koncepcijai labi atbilda mana ideja par personālizstādi, kas būtu vērsta tieši uz glezniecību, krāsainību, iedziļināšanos vienā tēmā. Kopumā šis ir divu gadu projekts, atsevišķi gan nevaru izdalīt, cik ilgā laikā katrs darbs ir tapis. Pārsvarā gleznoju pagājušajā ziemā un pavasarī, beidzu ap maiju un tad līdz pat izstādes atklāšanai turpināju tos darbus, kas atrodas otrā zālē.

– Kā tapa jūsu pašportreti?

– Princips ir līdzīgs mākslinieču portretiem – izmantoju fotogrāfiju vai attēlu, vai arī video, mēģinu to apstrādāt un taisīt portretu. Veidojot pašportretus, sadarbojos ar fotogrāfu Māri Ločmeli, kurš strādā vecā “wet plate” tehnikā. Viņš mani nosēdināja un teica: fotografēšanas laiks ir astoņas sekundes, tās ir jānosēž.

Tajā brīdī tu vienkārši esi kameras priekšā, pat neko nedomā. Sajutu, kā var meditēt. It kā esi sevī, bet nekad nezini, kāds izskatīsies uz āru. Tas pašam bija sarežģīti, jo es kā cilvēks ar savām acīm skatos uz pasauli, nevis vēroju sevi.

Šī ir reāla atgriešanās pie sevis un iespēja reāli izprast, ko virsma par mani stāsta, vai tā vispār ir tik interesanta. Šajā gadījumā manam attēlam ir tāda kā līdzība ar fotogrāfiju, mēģināšanu pietuvoties.

Procesā sapratu, ka tieši šis stāsts jau arī ir visnozīmīgākais, tas visai izstādei dod raksturu, kontrastu, kompozīcijas uzbūvi. Šeit es kā cilvēks izpētu savu virsmu, tie ir manas sejas portreti, to atklāsme caur deviņām versijām. Kā kino, kur katrs nākamais kadrs turpina naratīvu, arī šeit caur šiem deviņiem kadriem it kā veidojas stāsts par vienu tēmu, nelielas nianses, distances rada klusu stāstu.

Mēs it kā pazīstam tādu tehnoloģiju kā selfiji, bet – ko tas mums dod? Kas tā ir par noskaņu, sajūtu, iespējams, tikai nejaušība. Kad aizejam uz teātri vai kino – tur skatītājam priekšā izstāsta to naratīvu, ko nospēlē, un viņam kļūst daudzmaz skaidrs.

Gluži kā tāda filozofijas tēze būtu nolikta priekšā uz paplātes un pasniegta. Mēs jau daudzas tās pašas domas dzīvē izdomājam, tā ir pieredze, ko saprotam, un tā ar mums rezonē. Daudzreiz sakām – jā, to saprotam, bet man interesē, vai tu arī to saredzi.

– Materiālu pretestība mākslā ir liela, un tas ir izaicinājums, kā vispār strādāt. Ar kuratori Ingu Šteimani runājām, ka šeit pats līdzeklis ir līdzība kā mākslas izteiksmes līdzeklis. Līdzība glezniecībai un grafikai ir tiešām liels izaicinājums, un vienlaikus, ja tur tas ir, mēs to nemaz neapspiežam.

Runājot par tēlu, nerunājam par to, cik līdzīgs tas ir vai nemaz nav līdzīgs. Manuprāt, ja tēls dabīgi nolasās, iedziļināties mēs sākam, domājot, ko tas tēls vispār izsaka, vai tas ir tik skaidri redzams.

Vizuālā valodā bieži vien paliekam tajā līmenī – vai nu norezonējam vai nenorezonējam, mums patīk vai nepatīk. Iespējams, ka tiem cilvēkiem, kuriem patīk melnbalta fotogrāfija, būs rezonējoša, radniecīga sajūta, bet ir arī tādi, kuriem nepatīk portreti, un viņi labprātāk redzētu kaut ko abstraktu. Tās jau ir tās lietas, kuras mēs, mākslinieki, apspēlējam.

Ar vārdiem ir tieši tas pats – dzejnieks var izvēlēties jebkurus vārdus, lai izteiktu savu domu, un dažās rindās ieliek savu jēgu, iespējams, daudz lielāku, nekā katrs vārds nes atsevišķi.

– Izstādi atklāja valsts svētku priekšvakarā, vai tā bija plānots?

– Dzīvē daudzas lietas it kā nemaz nav plānotas, bet notiek tā, kā tam jānotiek. Tā bija sakritība, tomēr, jā, šī izstāde ir mana pateicība Latvijai – pateicība Latvijas kultūrai, māksliniecēm, dzīvei, svētkiem.

Mākslinieki jau ir tādi ļoti norobežoti, viņiem ir norobežotas tēmas, tāpēc es arī runāju tādā valodā, kas man ir interesanta un kas vienlaikus dod plašāku, universālu skaidrojumu.

Vienlaikus tie ir tikai pieņēmumi: mēs ilgi varētu izteikties un runāt, vai tā ir vai arī nav. Tāpat šeit – vai tas ir reāli vai nereāli, vai tā ir vir­sma, vai tas esmu es.

Es varētu teikt, ka tas esmu es, bet vienlaikus – tas ir tikai attēls, kurš gan ir ļoti stāstošs un kuram piemīt līdzība. Tā jau ir tā sarežģītā lieta – kā mēs par patiesību mēģinām runāt ar metaforām, līdzībām.

– Jums notiek un vēl ir plānots samērā daudz tikšanos ar skatītājiem.

– Ir jābūt atgriezeniskajai saitei, izstāžu zālē es saprotu, kā viss darbojas, ko tas nes tālāk, kā integrējas. Man ir ļoti svarīga šī komunikācija, kas notiek pašlaik, kad darbi ir gatavi; saprast, ko cilvēki domā, kā uztver. Tas, ko dari darbnīcā, ir viena lieta, bet vai tam ir jēga, ja to nenes laukā, pie skatītājiem? To es uztveru tieši no skatītāju klātbūtnes, ar pīer un sociālo mediju komunikāciju man nepietiek.

– Jūs droši vien nespētu būt mākslinieks, kurš glezno, netiekoties ar cilvēkiem.

– Arī mūsdienās ir mākslinieki, kuri dzīvo noslēgti. Mēs esam askēti un filozofi, bet ikvienam zināmā mērā būtu jāpavada laiks sarunās ar sevi, ar materiālu, procesu. Ir cilvēki, kuri šo procesu spēj iznest laukā publiski, bet ir jābūt autentiskam un godīgam pret sevi. Esmu sapratis, ka manas dzīves darba tēma ir portrets, man ar to ir jāstrādā, tas ir kā mans uzdevums, no kura nevaru izvairīties.