Intervija Latvijas Avīzē

Izstādes kurators Raimonds Kalējs pauž, ka nosaukuma trīs vārdi esot kā atslēgas mantra mākslinieka personālizstādei, jo "idejas pamatā ir atklāsmes par sevi, savām ģenētiskajām saknēm Balvu rajona, Viļakas pagasta Kozīnē, "Lavošniekiem", no kurienes cēlušies Rituma Ivanova vecvecāki." Mākslinieks pats atzīst, ka, ticamākais, viņa spēja darīt mākslā radusies, pateicoties Garam un "varbūt tieši Latgales garam. Tā ir dāvana, ko esmu saņēmis un ko vēlos atgriezt atpakaļ vietai, no kuras nāku. Tā ir dāvana, ar ko varu dalīties."

- Jūsu senči nāk no Latgales, bet kurā brīdī pats apjautāt, ka Latgale dod un sevī nes īpašu spēku?

R. Ivanovs: Tas radās pakāpeniski, sevis apjaušanas procesā, kurā ieaug visā dzīves garumā, un lietu novērtēšana nāk līdzi gluži kā bagāža. Šajā ceļojumā dziļāk sevī ar to saaudz un apziņa izveidojas ar laiku. Pienāk brīdis, kad šīs bagāžas saturs nostiprinās un kļūst skaidrāks, jo katram būtu svarīgi apzināties savas saknes un tās novērtēt. Tiesa, mūsu bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savās spēcīgajās runās par saknēm mēdz runāt ar patosu, bet tās patiešām ir svarīgas. Runājot par savām saknēm no sirds, ar tām savienojamies, un šo saikni nemaz nav iespējams iemācīt, tā ir izjušana, ko katrs atrod pats.

- Kā tapa šī izstāde, vai tā bija jūsu iecerēta?

Protams, tā bija mana iecere, pēdējo divu gadu darbs tika koncentrēts tieši šai izstādei. Pati iecere gan radās jau kopš brīža, kad ar tik intriģējošu nosaukumu parādījās šis mākslas centrs Rēzeknē ("Gors"), tam sekoju līdzi un sapratu, ka tā ir vieta, kur satikties personībām, vārdiem, mākslai un spēcīgam garam.

- Izstādē īpaši pieminat Latgales garu… Vai šajā Latvijas daļā tas izjūtams joprojām?

Šoreiz savienojums ir ne vien ar Latgali kā teritoriju, bet arī ar izstādes telpu, uzsverot tās nosaukumu "Gors", tātad – Gars. Šis nosaukums jau sen manī uzjundīja ideju par izstādi un to vēlējos izcelt. Nereti par filozofiskām tēmām ir grūti runāt, bet šādā mākslas veidā savienojums ļāva pieskarties tēmai tieši no gara pozīcijas.

Arvien vairāk saprotu, ka māksla ir trausla un smalkjūtīga, tā nerunā ar vārdiem, un arī mana māksla ir bezvārdu valoda.

Speciāli skaidrot kādu dziļu saturu vai stāstu ir grūti, bet, ja vien esam vienoti garā un jūtam vērtības, tās itin kā nolasās pašas. Patiesībā tikai tad arī var runāt par Latgales garu, Latvijas garu, protams, tāpat kā par īpašo Kurzemes vai Vidzemes garu.

Tiesa, tā ir kā neliela spekulācija, bet man patīk, ka viens no mūsu mākslas centriem saucas tieši Gars, kur iespējams pacelt un aktualizēt tieši šādu jautājumu. Rīgā, ko vairāk uztveram kā biznesa, karjeras, darīšanu un tādēļ tādu kā sacensību vidi, bieži vien saredzu divu pasauļu konfliktu starp gara un materiālajām vērtībām, tāpēc vien, kaut ar izstādes filozofisko domu, liekas būtiski izcelt, pasvītrot un atgādināt gara vērtības.

Runājot par Latgales garu, redzamajos mākslas darbos satiekos ar izciliem tās pārstāvjiem, tiem, kuri nes un kuros sajūtams Latgales gara spēks.

Mans uzdevums ir mēģināt to piefiksēt, mans aicinājums un vēlme ir dalīties ar šo manis sajusto fiksāciju.

- Mēdz teikt, ka kāds ir enerģiskāks raksturā un darbībā tāpēc vien, ka nāk no Latgales...

Droši vien tad jāpiemin, piemēram, filozofs Roberts Mūks, kas nācis no Galēniem, pavisam maza ciemata netālu no Rēzeknes. Viņš piedzīvoja to, ka, nākot no šī mazā ciema, nokļuva Amerikā. Tā ir, dzīve jau nes tur, kur tā nes, bet ar savām domām un darbību viņam izdevās atgriezties savā dzimtajā vietā, saprotot, ka tā dod un baro. Savā mūžā filozofs un dzejnieks bijis spējīgs paveikt interesantas un nozīmīgas lietas, tiesa, ne tik vienkārši pamanāmās un populārās kultūras nozarēs. Latgales gars un tās cilvēku spēks noteikti izpaužas enerģijā un darbībā, pamatīgumā un sīkstumā. Viens no spilgtajiem Latgales vārdiem ir arī Marks Rotko, arī viņa, līdzīgi kā Robertam Mūkam, sākums bija Latgalē, tad notika iziešana pasaulē.

Pasaules ritums mūsu dzīvēs mēdz ieviest arī traģiskus pagriezienus, tiesa, sākums ir sēkla un katrai no tām ir savs kods. Kā zināms, ozolzīle pārvēršas ozolā, bet, tā kā ozols ir latviešu spēka simbols, mums šī analoģija ir ļoti skaidra. Mana doma bija savienot pasaules lielumu ar mūsu saknēm.

- Kas jūs mūsdienās iedvesmo darbam, mākslai? Dzirdēts par radošiem cilvēkiem, kuri teic, ka šajos juku laikos, esot tik tuvu valstij, kurā notiek karadarbība, nespēj radīt....

Taisnība, ārējie apstākļi ir destabilizējoši. Šaubos arī, vai spētu radīt, ja pāri ietu ložu lietus, tādos brīžos ir jārīkojas konkrēti. Taču, vai vērts dzīvot pastāvīgā baiļu ielenkumā, paši jau vien esam atbildīgi, kā šīs bailes transformēt – dzīvot baiļu varā vai arī izdarīt izvēles.

Kaut nedaudz censties saskatīt situāciju skaidri un saprast, ka izvēles izdarām paši, tikai paši varam izšķirties vai veidot iekšējo baiļu konceptus, jo tos neveido pasaule ap mums.

- Esat mākslinieks, kurš labrāt tiekas ar publiku un stāsta par saviem darbiem. Vai pietiek klausītāju? Reizēm liekas, ka arvien vairāk valda vien materiālas vērtības.

Tā varētu šķist, bet grūti pārbaudīt, cik lielā mērā fokusējamies uz garīgām vai materiālām vērtībām. Sajūtot iekšējo saikni un sarunājoties ar sevi, iespējams kļūt patiesākam, un tajā brīdī teju ikviens ir pietiekami atvērts. Tiesa, bieži nav skaidrs, kā šo patiesumu vai skaidrumu izpaust, un tāpēc būtiski palikt uzticīgiem savām spēcīgākajām vērtībām, tām, kuras nedestabilizē. Es to mēģinu darīt tā, kā saprotu, tāpēc ceru, ka manis radītajā varētu būt meklējama vienkāršība, skaidrība.

Mans vienīgais uzdevums ir būt patiesam pret sevi un mākslā skaidrot pasauli tā, kā to saprotu es. Esmu manījis, ka sarunās ar cilvēkiem vai arī pieredzot skatītāju kontaktu ar maniem mākslas darbiem, viņi šo manu pasauli sajūt, pat nav vairs nekas jāstāsta vai jāskaidro, drīzāk interesanti vērot, kā cilvēki to uztver. Darbu ietekmē daudzi šo pasauli saredz vēl plašāk, tiešāk un precīzāk. Tā arī notiek šī ļoti būtiskā un interesantā saruna ar mākslas darbu, un tad arī ar vārdiem iespējams daudz vairāk skaidrojumu, atziņu un mūsu kopējo vērtību izpausmju.

Mākslinieks Ritums Ivanovs. Dzīves un mākslas gājuma punkti:

• Viens no populārākajiem latviešu gleznotājiem.
• Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas (1994) gadu studējis prestižajā Humbolta Universitātē ASV.
• Viens no diviem latviešu mūsdienu māksliniekiem, kura darbs "Kadrs 05" tika izsolīts starptautiskā izsoļu nama "Sotheby's" 2009. gada 9. jūnija izsolē Londonā.
• Savos darbos apvieno hiperreālismam raksturīgo realitātes precīzu attēlojumu ar atsevišķu kadrējumu palielinājuma efektu un opārta spilgto daudzkrāsainību.
• Pašizgudrotajā svītru tehnikā veidotie portreti, sejas, akti gleznoti uz īpaši liela formāta audekliem ("1/24" – 145x250 cm, "Viņa guļ" – 145x250cm). Strādājot pie gleznas idejas, lieto fotoaparātu, pati glezna – roku darbs.