Ritums nerunā par sociālām problēmām. Arī par atsevišķām individualitātēm nē! Ar fragmentārismu mākslinieks apzināti ved skatītāju prom no konkrēta cilvēka pie vispārinājuma. Šī sakarība ir pārsteidzoša. Arī tā iemieso robežas pārkāpšanas mēģinājumu. Zaudējot konkrēto, mēs iegūstam vispārīgo. Tas ir kā ceļš, kas aizved skatītāju no vienas pasaules otrā. Tā ir kā maiga ieurbšanās cilvēkā, tad atkal atslāņošanās, mēģinot atrast sev nebeidzamo distanci. Un, kad esi maksimāli tuvu, tu attopies, ka cilvēka grimasē, cilvēka izteiksme ir tik vispārināta, ka zaudē individualitāti, palūkojot anatomiski - cilvēkam vispār sev uzbūve.

> Individuālis - konkrētā personība. Tāpēc parādās portreta formula līdz šeit nav meklējama. Tā saista zods vai piere, pazīd...
> "Viņa ir priecīga", "Viņa vēro", "Viņa ir klusumā", "Viņa gandrīz lido", "Viņa guļ" un "Viņa ir dejotāja". Skatoties uz šiem un jau iepriekš radītajiem Rituma darbiem, redzama paša mākslinieka iekšējās pasaules fiksācija, transformācija. Taču tas ir tik maigas, gandrīz nenolasāmas pāridzes laikā! Laikā, ko tik nenogurstoši viņš pats mēģinājis tvērt ar uzsvērtu interesi par gaismas zciliņojuma gleznieciskā faktūrā. Tad seko šo personāžu izaugsme līdz absolūtai dominantei un tālākiem matemātiski izkalkulētiem lineāriem gleznojumiem, kas no saplūdušu līniju faktūrām pamazām pārtop ģeometriski precīzās, opārtiskās taisnēs. Un visbeidzot līdz papildu robežas izveidošanai - savstarpēji saistītu apļu ķēdei, kas vēl vairāk attālina skatītāju un attēloto personāžu, radot nosacītu realitāšu pārejas zonu. Šī nolasāmā secība interpretējama arī kā klasiskās un digitālās fotogrāfijas rastra eksperimentāls lietojums. Tas saista autoru ar uzsvērti intelektuālu, eksaktu dominanti - tieksmi pēc absolūtās kārtības, skaidrības un viennozīmīga skaistuma. Tāpēc nenoliedzami - tas, kas apvieno visus Rituma darbus, ir glezniecības pamatpostulātu - zīmējuma, kompozīcijas un krāsas harmonija