Šajā 2001. gada sērijā galveno lomu ieņem konkrēts tēls – varonis. Gleznas šķiet apslēptas aiz optiskas metamorfozes, atklājot Rituma Ivanova izpratni par portreta kopējo iespaidu. Šķietami neatzīstamu seju rindā skatītājs var atpazīt jau iepriekš redzētus tēlus: Leonardo da Vinči „Mona Līza“ (1503/06), Johannes Vermeer „Meitene ar pērļu auskaru“ (1662/1665), Rembrandta (Harmensz) van Rijna „Pašportrets“ (1660), Žana Ogista Dominika Engra „Mademoiselle Caroline Rivière“ (1805).

Izvēlēto senāko mākslinieku darbu analīze liecina, ka Ritums spēj precīzi uztvert gaismu, kas viņu saista ar Rembrandtu. Mākslīgo rāmju struktūru veidošana viņu tuvinā Leonardo, bet fotogrāfiju izmantošana un eksperimenti ar pozām – Vermēram, savukārt ideālisms – Engram.