Par atvērtību un iekļaušanos Eiropas tirgū
“Studija”: Kāds bija process līdz Latvijas mākslas pārstāvībai Würth kolekcijā?
Anna Sausverde-Ellger: Jāapzinās uzdrīkstēšanās. Man tā ir pārliecība, ka mums ir ļoti laba glezniecība. Würth kolekciju veido aptuveni 12 000 darbu, kas rotē pa izstāžu vietām dažādos salikumos un tiek izīrēti citām institūcijām. Iespējas bija atkarīgas no kontaktiem – diemžēl, bet tas ir normāli. Sagatavoju apjomīgu prezen-tāciju par vairākiem Latvijas māksliniekiem. Sekoja pārrunas un papildinformācijas sniegšana – tas prasīja divus gadus, un, kad tie pagāja, man teica: “Jā, mēs pērkam – jo tā ir laba glezniecība!” Izvēle krita uz pieciem Kaspara Zariņa un diviem Rituma Ivanova darbiem. Pārsvarā Würth kolekcijas īpašnieks izvēlas pats – impulsīvi.
“Studija”: Latvijas mākslas veicināšana, domā jams, kļūtu efektīvāka, ja katrs individuāls nopelns šajā virzienā būtu saistāms ar koordinētu darbību, liekot lietā plašus sakarus, turklāt sasniedzot augstu līmeni. Kā to veicināt?
A.S-E.: Atgriežoties vēl pie darījuma, jāpiebilst, ka vajadzīgas zināšanas. Latvijā tiek krāta vērtīga pieredze un iespaidi, mākslas dzīve kļūst aktīvāka. Ir laba māksla un labas galerijas. Tomēr augstākā izpratnē “mākslas tir- gus” neeksistē. Vēl jāpanāk pats galvenais: jāatveras. Tas nenozīmē tikai mākslas vešanu uz atsevišķiem gadatirgiem un izstādēm. Atvēršanās Eiropas tirgum paredz to, ka, ienākot šeit citu valstu mākslai un māksliniekiem, rodas veselīga konkurence, kā arī aug ārzemju kritiķu interese. Tā informācija iziet pasaulē. Jāiedzīvojas Rietumu infra- struktūrā, no pašiem pamatiem ejot uz augšu, nostādot savā pusē galerijas un kuratorus, kuri dara “melno darbu”. Ja Latvijā parādīsies tāda struktūra kā galeriju ap- vienība, tad koordinēta darbība veicama uz tās bāzes – komunikācijas līmenī, bet ekonomisko darbību koordinēt nevar. Protams, vajadzīgi prestiža brīži, kas daļēji veidojas politiskā līmenī, taču ar to nepietiek.
“Studija”: Vai iesakāt vietējām galerijām sadar boties ar ārzemju partnerēm?
A.S-E.: Vispirms Latvijas galerijām jārunā citai ar citu. No savas pieredzes jāsaka – ir galerijas, ar kurām varu sadarboties, bet pārsvarā diemžēl ne. Strādājot ar latviešu māksliniekiem Rietumeiropā, bieži izjūtu neuzticību, skaudību, absolūtu norobežošanos un vēlmi “sadalīt” māksliniekus. Tam nav nekāda pamata, jo atrodamies brīvā tirgū, kur veidojas attiecības visos līmeņos un visos virzienos. Saistībā ar ārvalstu galerijām procesam jārit dabiski: ja kontakti “aizķeras” – jāuztur labas attiecības.
“Studija”: Pirmais Baltijas mākslas gadatirgus Viļņā varētu būt viela pārdomām, varbūt pagrieziena punkts?
A.S-E.: Jāatzīst – ir labi, ka tas notiks, bet... viela pārdomām man jau ir radusies kā dalībniecei darba pieredzē ar galveno kuratori profesori Ramintu Jurenaiti. Gadatirgum profesore piemēro vēstījumu, kādu sniedza lietuviešu laikmetīgās mākslas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” (“Viļņas mākslas aina pēc 2000”, 05.12.2008.–18.01.2009., kuratore Dr. Raminta Jurenaite – M. B.): “Mēs esam moderni, mēs esam tādi kā jūs.” Taču gadatirgos programmas veido pašas galerijas. Neslēpšu, ka, manuprāt, Latvijā ir spēcīgākā glezniecība Baltijā. Tādēļ, ņemot vērā, ka Rīgā bija nobriedusi ideja par gadatirgu, man žēl, ka šī iespēja nu zaudēta, ja Viļņas gadatirgus noritēs regulāri. Jeb- kurā gadījumā – cerams, ka pieredze rosinās Latvijas ga- lerijas atvērtībai, pārmaiņām skarot arī attiecības starp galeristiem un māksliniekiem. Tām jābūt ļoti skaidrām un cieņpilnām, jo galerists kalpo mākslai, nevis otrādi.
“Studija”: Glezniecība nav pateicīgākais lauks ievērības gūšanai pasaulē, drīzāk to var teikt par jau najiem medijiem un publiskās mākslas projektiem.
A.S–E.: Manuprāt, ir jāpaliek pašiem un nevajag val- kāt svešas maskas. 90. gadu sākumā Latvijā tika izmēģi- nāti visi virzieni – tas bija neizbēgami un labi. Kad putas noplaka, mākslinieki izkristalizēja sev nozīmīgo. Šeit pastāv tāda radošā enerģija, kādas Rietumos nav, – joprojām tā ir mūsu vienreizējā priekšrocība. Atzīmēšu, ka šis potenciāls balstās uz skolu. Manuprāt, tas jāsaudzē. Latvijas mākslas dzīvei ir savs process, kam jāļauj risināties.
Jā, “zvaigžņu” mums nav. Bet tās tiek “taisītas”, un ceļi ir dažādi. Tas, ka mūsu māksla atrodas Würth kolekcijā, dod impulsu virzīties pa vienu no šiem ceļiem. Mākslinieku un Latvijas vārds nokļūs sistematizācijas katalogos. Šī informācija tiek izplatīta muzeju līmeņos. Würth kolekcijai ir jaunieguvumu skates. Cilvēki sāks uztvert mūsu mākslu ar šīs kolekcijas starpniecību. Kā uzrunāt Eiropu ar Latvijas mākslu? Viena no iespējām ir glezniecība, kas izriet no spēcīgas tradīcijas. Tāda ir Rietumu cilvēku domāšana – viņi redz saikni, ar kuru pamatojam, ka mums ir nopiet- na māksla. Mums jāatgādina, ka esam bijuši daļa no Eiropas mākslas skatuves, un uzdevums ir to atjaunot. Paraudzīsimies uz piemēriem: Elīna Garanča un Mariss Jansons ir personības, kuras dievina, un Eiropas kultūras dzīvē viņi ir pilnīgi nepieciešami. Ikdienas atvērtība un dialogs nes augļus. Protams, es saprotu arī to, ka man ir vieglāk, jo strādāju Vācijā. No Latvijas iekļauties Eiropas tirgū ir grūtāk.
“Studija”: Lūdzu, raksturojiet jūsu galerijas Art- Promotion02 darbību!
A.S-E.: Darbība saistīta ar Latvijas māksliniekiem. 80. gadu beigās man bija izdevība būt vienai no tiem, kas, izmantojot pirmās oficiālās iespējas, devās ar mūsu mākslu ārpus Latvijas robežām. Galerija ArtPromotion02 reģistrēta Vācijā un ir Vācijas galeriju apvienības biedre. Tās darbība norisinās vairākās plāksnēs. Galerijā rīkoju izstādes – tas ir minimums, jo veicu plašākus projektus. Notikumus, kas saistīti ar Latvijas kultūras reprezentēšanu, papildinu ar izstādēm, piedalos mākslas gadatirgos Vācijā, Šveicē, Austrijā. Ir projekti lielpilsētās: pašreiz rit sarunas par iespējamiem projektiem Minhenē un Darmštatē. Minhenes projekts visticamāk būs divpusējs. Padomā arī viena no Reinas pilīm. Iespējas ir ļoti dažādas – tā izpaužas brīvais tirgus.
Marita Batņa, kultūras teorētiķe, Studija, 2009