Satikts kādā jūlija pēcpusdienā savā darbnīcā, Ritums zīmē gleznu, kas ietilpst jaunā darbu sērijā. Iepriekš tapušie darbi, kuros attēlota peldētāja ūdenī, dekorē darbnīcas baltās sienas. Mākslinieks nesniedz apstiprinošu atbildi uz jautājumu, vai modele noskatīta tepat Daugavā, vien nosaka, ka asociācijas ar upi, kas no trim pusēm apskalo Andrejsalu, esot radušās daudziem, kam palaimējies redzēt viņa jaunākos darbus. „Cilvēks, kas atrodas ūdenī vai gaisā, ir tādā levitācijas stāvoklī, kādu mēs bieži vien sajūtam savos sapņos,” tēlaini skaidro Ritums.
- Vai glezna, ko šodien zīmē, ir jaunās sērijas sākums, vidus vai nobeigums? - Strādāju uzreiz ar vairākiem darbiem un skatos, kas no tā visa var sanākt. Saliekot vairākas bildes kopā, veidojas sērija, ko vieno kāda tēma.
- Kā izvēlies tematiku?
- Ideju ir tik daudz, un parasti tās uzpeld vajadzīgajā brīdī. Mana interese vienmēr bijusi vērsta uz cilvēku attēlojumu atkarībā no paša sajūtām un redzējuma noteiktā kultūrvidē. Tie ir cilvēki, kas mani uzrunā ar savu unikalitāti, individualitāti, kam esmu gatavs veltīt laiku. Precīzi gan nevaru aprakstīt, kā tās idejas veidojas, varu vien pateikt, ka bieži vien tas notiek procesa gaitā, kad rodas jaunu ideju, domu uzplaiksnījumi. Tāds ir tas ceļš, savā ziņā evolūcija.
- Kad varētu sagaidīt tavu nākamo izstādi, kurā rādīsi savu jaunāko sēriju?
- Parasti neko neplānoju, kamēr neesmu pilnīgi pabeidzis strādāt, jo jābūt skaidrībai, kā piepildīt noteiktu telpu kādā galerijā un atrast labāko iespējamo darbu izvietojumu. Jābūt pabeigtam darbu kopumam.
- Ieskatoties tavās gleznās, nevar nepamanīt rūpīgumu, smalkumu katrā otas kustībā. Cik daudz laika tev parasti prasa jaunas gleznas radīšana?
- Salīdzinoši ilgi – no pāris nedēļām līdz pat mēnesim. Strādāju vairākos piegājienos, kamēr gleznā panāku vajadzīgo gaismas intensitāti. Manos darbos gaismai, kas krīt uz uzzīmētās sejas vai ķermeņa daļas, ir vislielākā nozīme, pabeigtā darbā tai jābūt sajūtamai. Lai arī mēs gaismu neredzam, tā ir vizuāli saprotama ikvienam. Mēs visu uztveram caur gaismu, un, projicēta divās dimensijās, tā ir glezna.
- Paralēles ar fotogrāfiju?
- Gleznas un fotogrāfijas uztverē vienojošais elements ir acs. Mēs visi skatāmies līdzīgi, bet katrs ierauga kaut ko atšķirīgu. Arī kopumā ņemot, cilvēku vizuālā domāšana, uztvere ir stipri līdzīga.
- Tu strādā izteikti individuālā gleznošanas tehnikā, kas redzama ikvienā tavā darbā.
- Tā tas ir. Katram jau ir sava oriģināla pieeja. To, ko reiz atklāju, laika gaitā esmu attīstījis, un nu tas ir kļuvis par manu individuālo rokrakstu, oriģinālu tehniku, ko var redzēt visos manos darbos. Šo pieeju var pielīdzināt faktūrai mūzikā – lai saliktu kopā skaņdarbu orķestrim, vajag ļoti daudz instrumentu. Manos darbos faktūru veido daudzie krāsu triepieni, slāņi. Acs ir spējīga saskatīt ļoti daudz krāsu, bet spēcīgāk vienmēr iedarbojas tīro krāsu spektrs. Suverēnas krāsas reizē ir emocionālas un universālas, tāpēc arī viegli uztveramas. Parasti rezultāts iznāk tik dabīgs, ka nemaz nav vajadzīgs izskaidrojums, piemēram, kāpēc izmantota kāda noteikta krāsa.
- Vai tevis piekoptajai tehnikai ir kāds nosaukums?
- Viss jau ir ļoti vienkārši – tā ir glezniecība! Laika gaitā glezniecība ir milzīgi attīstījusies, iespējas mūsdienās ir teju neierobežotas. Būtu jāskaidro ļoti gari un sīki, lai aprakstītu iespaidus, ietekmes. Mākslas vēsture ir burbuļojošs katls, no kā smeļas ikviens mākslinieks, protams, arī es – gan no klasiķiem Vermēra, da Vinči, Mikelandželo un citiem, gan no mūsdienu mākslas, piemēram, amerikāņu fotoreālisma un modernās vācu skolas pārstāvjiem. Tas viss kopā kaut kādā veidā atsaucas manos darbos, tāpēc man ir jo interesantāk pašam vērot savus darbus radīšanas procesā, redzēt, ko īsti es varu izdarīt.
- Kā tu sadzīvo ar Andrejsalas postindustriālo vidi?
- Nu, lieliski! No industriālas vides te nav nekā, Andrejsalas kopaina ir pavisam mierīga. Kur gan vēl Rīgā var ieraudzīt tik daudz brīvas debess?! Katram jau vajadzīgs kaut kas cits, kādam varbūt labāk patīk strādāt pagrabā.
- Kur atradās tava iepriekšējā darbnīca?
- Medicīnas instrumentu rūpnīcā Pārdaugavā, Ventspils ielā. Tā ir ļoti labi saglabājusies, un turpat netālu atrodas arī Mākslas akadēmijas tēlnieku darbnīca. Vispār jau darbnīcai ir ļoti liela nozīme. Ja vari par darbnīcu samaksāt, viss ir kārtībā, bet ja nevari, tev tās vienkārši nav.
- Enkura namā, kur esi iekārtojis savu darbnīcu, rosās vairāki radošo nozaru pārstāvji, tāpēc ir zināms sadarbības potenciāls kopīgiem projektiem, interešu mijiedarbībai.
- Droši vien, lai arī pagaidām esmu bijis tikai fotostudijā Imagine vienu stāvu zemāk, kad vajadzēja studijas apgaismojumā uztaisīt bildes.
- Paldies par sarunu un veiksmi turpmākajā darbā! |
- Tavā darbnīcā ir arī melnbalti zīmējumi, kas tapuši tādā pašā tehnikā kā krāsainie darbi. Kā vieni, tā otri atgādina attēlu nobružātā ekrānā vai fotogrāfijas, kas izgatavotas no sašvīkāta negatīva.
- Kad negribu izmantot tik daudz krāsu, zīmēju arī melnbaltas bildes. Asociācijas ar netīriem ekrāniem saglabājas abos gadījumos. Neesmu gan īpaši vērojis, kā tādā ekrānā izskatās attēls. Krāsu salikšanas iespējas ir ļoti dažādas, un plakanais krāsu salikums mani nesaista nemaz. Divizionisms, dažādi citi optiskie efekti un joki ietekmē mūsu vizuālo valodu. Bieži tie ir tīkami, taču, piemēram, sabojājies televizora ekrāns mums traucē.
- Tad tas jāved pie meistara, bet ar gleznu, kas atgādina bojātu ekrānu, viss ir kārtībā.
- Zīmēju pēc savas saprašanas, viss ir pareizās attiecībās. Savās krāsu kombinācijās cenšos panākt pasaules iespaidu, radīt citu dimensiju tam, ko mēs ikdienā redzam sev apkārt.
- Kopā ar Līgu Purmali bijāt pirmie Latvijas mākslinieki, kam izdevies pārdot savus darbus Sotheby’s izsolē – nenoliedzams panākums mūsu valsts glezniecībā.
- Tas nav novērtējams! Es esmu tikai dalībnieks jeb ūdens piliens, kas kustas tajā mākslas jūrā, un tagad tas vilnis ir pacēlies.
- Kā šo tavu panākumu vērtē citi mākslinieki, mākslas pazinēji?
- Protams, esmu saņēmis daudz pozitīvu atsauksmju, komplimentu.
- Vai zini, kur tavs darbs ir nonācis pēc tam, kad tas tika iegādāts?
- Pagaidām precīzi nevaru pateikt, bet pieņemu, ka to nopircis kāds nopietns kolekcionārs, kam tāda glezniecība interesē un kas sevi neafišē. Parasti gan gleznu nonākšana muzejos vai kolekcijās nepaliek bez ievērības.
- Cik sen jau esi Andrejsalā?
- Šajā telpā ienācu 2008. gada beigās. Tā bija labā stāvoklī, novietojuma un apgaismojuma ziņā piemērota darbnīcai. Nokrāsoju sienas, patīrīju grīdu, uztaisīju sastatnes, un viss bija gatavs darbam.
- Vai biji iepazinis Andrejsalas radošo vidi, apmeklējis vai piedalījies mākslas projektos, kas šeit īstenoti?
- Jā, protams, un tagad esmu tajā iekļāvies! Sekoju līdzi arī saviem draugiem, māksliniekiem, kam šeit bijušas izstādes, un izstāžu organizatoriem. Forši, ka vide ir atklātāka un par to šeit tiek domāts.
|
