Intervija: Diena
Ar mākslinieka Rituma Ivanova daiļradi šajās dienās var iepazīties divās izstāžu telpās – galerijā Bastejs (Alksnāja ielā 7) līdz 11. novembrim ir apskatāma mākslinieka personālizstāde Baltā gaisma, kurā viņš pēta to, kā gaisma transformējas melnbaltā zīmējumā un plastikā veidotos tēlos. Savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vērienīgajā izstādē "Portrets Latvijā. XX gadsimts. Sejas izteiksme" ir eksponēti trīs Rituma Ivanova darbi (ekspozīcijas sadaļā, kas ir aplūkojama izstāžu zālē Arsenāls). Tajā skaitā ir serbu tenisista Novaka Džokoviča atveidojums, kura pirmtēls nesen ir atgriezies ATP reitinga virsotnē.
Ritums Ivanovs: es gribēju parādīt zīmējumu kā pašpietiekamu mediju satura izteikšanai
Ilze Auzāne: Pagājušajā izstādē Savienot galerijā Bastejs par jūsu iedvesmas avotu kļuva ceļojums uz Abū Dabī, kad jūsu darbos ienāca cilvēki ar saules gaismā aizvērtām acīm. Arī šajā ekspozīcijā parādās atsauce uz to laiku.
Tu no sevis nevari aizbēgt. Tu izliec laukā to, kas tevi ir aizķēris – tēmas, intereses, vizuālie kodi, ar kuriem tev ir aizraujoši strādāt. Savukārt tas, kādu formu tas ieņem, ir atkarīgs no katras izstādes, kas dod iespēju paspēlēties. Izstādes ir kā skaņdarbi, kur katram ir savs ritms un tonalitāte. Tas ir veids, kā mēs komunicējam ar skatītājiem un sarunā ar viņiem vēl precīzāk noformulējam savas domas. Es visu laiku esmu es pats, kurš tāpat kā zinātnieki mēģina paplašināt savu pētījumu lauku.
Kāpēc tāda izvēle – zīmējums un plastika?
Manuprāt, zīmējums ir nenovērtēts izteiksmes līdzeklis. Tas tiek izmantots kā skice citu mākslas darbu radīšanā. Es gribēju parādīt zīmējumu kā pašpietiekamu mediju satura izteikšanai. Jau vairākus gadus tas ir eksistējis manā daiļradē kā paralēla pasaule ar citu emociju gammu. Nesen es atklāju plastiku, kurā es varu radīt ar pirkstiem vai otas galu. Tas ir vēl novienkāršotāks veids, kā veidot savus darbus. Man vienmēr tas ir paticis. Tas ir tāpat kā rakstnieka gadījumā, kad viņš piesēžas pie baltas lapas un var radīt visu, ko vēlas. Viņam vairāk nekas nav vajadzīgs, taču šī vienkāršība ir jāizjūt, pie tās ir jānonāk. Protams, ka eksistē tādi sarežģīti mediji kā kino, kur ir nepieciešams daudz cilvēku. Lai izšautu bultu, ir vajadzīgs daudz spēcīgāks loka stīgas atvilciens nekā rakstīšanā.
Vai izmantojat jauna materiāla piedāvāto eksperimentēšanas prieku?
Tie ir jauni izaicinājumi, kas ļauj iepeldēt nezināmos ūdeņos, bet vien tik tālu, cik tas ļauj izzināt pašu materiālu – papīru, plastiku, metālu vai dārgakmeņus. Kaut vai briljantus! Tas nevar kļūt pašmērķīgi, jo māksliniekam ir jānodarbojas vairāk ar ideju nekā ar materiālu.
Runājot par kino. Jūsu jaunie darbi atsauc atmiņā Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu ar savu jūtīgumu pret cilvēku.
Tā ir mana interese, kas mani ir pavadījusi un transformējusies dažādās sajūtās un līdzpārdzīvojumos. Mans uzdevums ir to eksponēt. Man ir prieks parunāties ar izstādes apmeklētājiem, kuri mēģina iedziļināties un saprast, tāpat kā pēc filmas noskatīšanās. Man nepatīk vienkāršotā pieeja mākslai: patīk/nepatīk. Vai ir kaut kas pa vidu? Vai tas tevi uzrunā vai neuzrunā? Tas ir tāpat kā skatīties otram acīs. Vai tev rodas kontakts vai nerodas?
Savā ikdienas skrējienā cilvēki daudz kam paskrien garām.
Mums ir nedaudz vairāk jāapstājas, lai kaut ko ieraudzītu. Cik daudz mēs to gribam vai negribam, tas ir katra paša jautājums. Daudziem cilvēkiem māksla vispār paliek ārpus viņu skatupunkta. Mani saista sava iekšējā Visuma pastāvēšana, kas ir tikpat brīnumaina parādība kā mūsu dzīvība. Ja es spēju kaut ko radīt, ja es spēju komunicēt ar citiem, tā ir fantastika sajūta, jo radīšana un komunicēšana ir enerģija, – ir svarīgi, lai šis Visums sāk kustēties, lai tas nepaliek tikai manī.
Katrā no izstādēm ir redzams jūsu pašportrets. Kādas izmaiņas skatītājs ievērotu, ja viņam izdotos tos novietot hronoloģiskā secībā.
Skatītājs varētu izsekot manas daiļrades attīstībai – stilistiskajām un idejiskajām interesēm no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma (ja iepriekšējā izstādē Savienot mākslinieka portrets bija radīts uz neliela koka dēlīša senā holandiešu glezniecības tehnikā, tad šoreiz viņa aprises var nolasīt zīmējumā – I. A.).
Cilvēciskajām izmaiņām?
Nenoliedzami, bet tās ir pārāk sarežģītas nianses.
Izstādē Baltā gaisma ir eksponēta sērija, kurā ir uzzīmētas fotogrāfijas ar pazīstamu sieviešu attēlojumiem.
Šī sērija ir tapusi 2006. gadā. Līdzās Miervalža Poļa un Līgas Purmales daiļradei mani ir iedvesmojuši Bruno Vasiļevska darbi, kuros viņš ir gleznojis pasi, glāzi, grāmatu vai tamlīdzīgus priekšmetus, kas nolikti uz galda. Es izmantoju fotogrāfijas, kas noliktas uz galda. Vienā no tām ir redzama Keita Mosa.
Ak, slavenās deviņdesmito gadu supermodeles!
Tas bija laiks, kad mēs no Padomju Savienības ielēcām atvērtajā ekonomikā, kurā valdīja reklāma. Tas mani neatstāja vienaldzīgu.
Vai var gaidīt vēl kādas sērijas ar pazīstamiem cilvēkiem?
Es nezinu, kas būs mans nākamais darbs vai darbu sērija.
No malas izskatās, ka jūs attālināties no tā?
Iespējams, lai būtu vieglāk atgriezties pie šīs tēmas. Ideja par to ir radusies no tā, ka mēs patērējam ļoti daudz attēlu, pat tajā laikā, kad nebija ne feisbuka, ne Instagrama. Mūsu atmiņa satur ne tikai mūsu individuālo, bet arī kolektīvo pieredzi. Mums ir kopīga attēlu banka par kopīgi pārdzīvotiem notikumiem, no kuras katrs ir atlasījis savu versiju par pagātni. Es piedāvāju savu interpretāciju par to laiku. Kas būs tālāk? Tas ir stāsts par karogu un vēju. Es nezinu, kā es iekustēšos attiecībā pret šo vizuālā arhīva plūsmu, kas ir ļoti būtiska, jo ne vienmēr mākslinieka dziļi individuālā pasaule ir tik konektīva un universāla valoda, lai nodrošinātu dialogu ar skatītāju.
Kādas ir jūsu attiecības ar fotografēšanu?
Es māku to darīt.
Nevēlaties eksponēt?
Man nav bijis tādas vēlmes, jo mani vairāk interesē lietas, kas rodas caur roku. Man ir sakrājies daudz bilžu no dažādiem notikumiem, bet tās ir drīzāk dokumentālas nekā fokusētas uz kādu ideju.
Pie diviem no jūsu izstādes darbiem ir pierakstīts "Not For Sale" (nav paredzēts pārdošanai). Kāpēc tā?
Viss jau nav jāpārdod.
Viss raksts: Diena
Autore: Ilze Auzāne
Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji
Baltā gaisma galerijā Bastejs apskatāma līdz 11.novembrim 2018
Izstādē Portrets Latvijā. XX gadsimts. Sejas izteiksme apskatāma līdz 24. februārim 2019
Ilze Auzāne: Pagājušajā izstādē Savienot galerijā Bastejs par jūsu iedvesmas avotu kļuva ceļojums uz Abū Dabī, kad jūsu darbos ienāca cilvēki ar saules gaismā aizvērtām acīm. Arī šajā ekspozīcijā parādās atsauce uz to laiku.
Tu no sevis nevari aizbēgt. Tu izliec laukā to, kas tevi ir aizķēris – tēmas, intereses, vizuālie kodi, ar kuriem tev ir aizraujoši strādāt. Savukārt tas, kādu formu tas ieņem, ir atkarīgs no katras izstādes, kas dod iespēju paspēlēties. Izstādes ir kā skaņdarbi, kur katram ir savs ritms un tonalitāte. Tas ir veids, kā mēs komunicējam ar skatītājiem un sarunā ar viņiem vēl precīzāk noformulējam savas domas. Es visu laiku esmu es pats, kurš tāpat kā zinātnieki mēģina paplašināt savu pētījumu lauku.
Kāpēc tāda izvēle – zīmējums un plastika?
Manuprāt, zīmējums ir nenovērtēts izteiksmes līdzeklis. Tas tiek izmantots kā skice citu mākslas darbu radīšanā. Es gribēju parādīt zīmējumu kā pašpietiekamu mediju satura izteikšanai. Jau vairākus gadus tas ir eksistējis manā daiļradē kā paralēla pasaule ar citu emociju gammu. Nesen es atklāju plastiku, kurā es varu radīt ar pirkstiem vai otas galu. Tas ir vēl novienkāršotāks veids, kā veidot savus darbus. Man vienmēr tas ir paticis. Tas ir tāpat kā rakstnieka gadījumā, kad viņš piesēžas pie baltas lapas un var radīt visu, ko vēlas. Viņam vairāk nekas nav vajadzīgs, taču šī vienkāršība ir jāizjūt, pie tās ir jānonāk. Protams, ka eksistē tādi sarežģīti mediji kā kino, kur ir nepieciešams daudz cilvēku. Lai izšautu bultu, ir vajadzīgs daudz spēcīgāks loka stīgas atvilciens nekā rakstīšanā.
Vai izmantojat jauna materiāla piedāvāto eksperimentēšanas prieku?
Tie ir jauni izaicinājumi, kas ļauj iepeldēt nezināmos ūdeņos, bet vien tik tālu, cik tas ļauj izzināt pašu materiālu – papīru, plastiku, metālu vai dārgakmeņus. Kaut vai briljantus! Tas nevar kļūt pašmērķīgi, jo māksliniekam ir jānodarbojas vairāk ar ideju nekā ar materiālu.
Runājot par kino. Jūsu jaunie darbi atsauc atmiņā Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu ar savu jūtīgumu pret cilvēku.
Tā ir mana interese, kas mani ir pavadījusi un transformējusies dažādās sajūtās un līdzpārdzīvojumos. Mans uzdevums ir to eksponēt. Man ir prieks parunāties ar izstādes apmeklētājiem, kuri mēģina iedziļināties un saprast, tāpat kā pēc filmas noskatīšanās. Man nepatīk vienkāršotā pieeja mākslai: patīk/nepatīk. Vai ir kaut kas pa vidu? Vai tas tevi uzrunā vai neuzrunā? Tas ir tāpat kā skatīties otram acīs. Vai tev rodas kontakts vai nerodas?
Savā ikdienas skrējienā cilvēki daudz kam paskrien garām.
Mums ir nedaudz vairāk jāapstājas, lai kaut ko ieraudzītu. Cik daudz mēs to gribam vai negribam, tas ir katra paša jautājums. Daudziem cilvēkiem māksla vispār paliek ārpus viņu skatupunkta. Mani saista sava iekšējā Visuma pastāvēšana, kas ir tikpat brīnumaina parādība kā mūsu dzīvība. Ja es spēju kaut ko radīt, ja es spēju komunicēt ar citiem, tā ir fantastika sajūta, jo radīšana un komunicēšana ir enerģija, – ir svarīgi, lai šis Visums sāk kustēties, lai tas nepaliek tikai manī.
Katrā no izstādēm ir redzams jūsu pašportrets. Kādas izmaiņas skatītājs ievērotu, ja viņam izdotos tos novietot hronoloģiskā secībā.
Skatītājs varētu izsekot manas daiļrades attīstībai – stilistiskajām un idejiskajām interesēm no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma (ja iepriekšējā izstādē Savienot mākslinieka portrets bija radīts uz neliela koka dēlīša senā holandiešu glezniecības tehnikā, tad šoreiz viņa aprises var nolasīt zīmējumā – I. A.).
Cilvēciskajām izmaiņām?
Nenoliedzami, bet tās ir pārāk sarežģītas nianses.
Izstādē Baltā gaisma ir eksponēta sērija, kurā ir uzzīmētas fotogrāfijas ar pazīstamu sieviešu attēlojumiem.
Šī sērija ir tapusi 2006. gadā. Līdzās Miervalža Poļa un Līgas Purmales daiļradei mani ir iedvesmojuši Bruno Vasiļevska darbi, kuros viņš ir gleznojis pasi, glāzi, grāmatu vai tamlīdzīgus priekšmetus, kas nolikti uz galda. Es izmantoju fotogrāfijas, kas noliktas uz galda. Vienā no tām ir redzama Keita Mosa.
Ak, slavenās deviņdesmito gadu supermodeles!
Tas bija laiks, kad mēs no Padomju Savienības ielēcām atvērtajā ekonomikā, kurā valdīja reklāma. Tas mani neatstāja vienaldzīgu.
Vai var gaidīt vēl kādas sērijas ar pazīstamiem cilvēkiem?
Es nezinu, kas būs mans nākamais darbs vai darbu sērija.
No malas izskatās, ka jūs attālināties no tā?
Iespējams, lai būtu vieglāk atgriezties pie šīs tēmas. Ideja par to ir radusies no tā, ka mēs patērējam ļoti daudz attēlu, pat tajā laikā, kad nebija ne feisbuka, ne Instagrama. Mūsu atmiņa satur ne tikai mūsu individuālo, bet arī kolektīvo pieredzi. Mums ir kopīga attēlu banka par kopīgi pārdzīvotiem notikumiem, no kuras katrs ir atlasījis savu versiju par pagātni. Es piedāvāju savu interpretāciju par to laiku. Kas būs tālāk? Tas ir stāsts par karogu un vēju. Es nezinu, kā es iekustēšos attiecībā pret šo vizuālā arhīva plūsmu, kas ir ļoti būtiska, jo ne vienmēr mākslinieka dziļi individuālā pasaule ir tik konektīva un universāla valoda, lai nodrošinātu dialogu ar skatītāju.
Kādas ir jūsu attiecības ar fotografēšanu?
Es māku to darīt.
Nevēlaties eksponēt?
Man nav bijis tādas vēlmes, jo mani vairāk interesē lietas, kas rodas caur roku. Man ir sakrājies daudz bilžu no dažādiem notikumiem, bet tās ir drīzāk dokumentālas nekā fokusētas uz kādu ideju.
Pie diviem no jūsu izstādes darbiem ir pierakstīts "Not For Sale" (nav paredzēts pārdošanai). Kāpēc tā?
Viss jau nav jāpārdod.
Viss raksts: Diena
Autore: Ilze Auzāne
Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji
Baltā gaisma galerijā Bastejs apskatāma līdz 11.novembrim 2018
Izstādē Portrets Latvijā. XX gadsimts. Sejas izteiksme apskatāma līdz 24. februārim 2019