Intervija Latvijas Radio 3 

Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi.

Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu.

Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem.

Pirms vērt durvis uz templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu, ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi.

"Nebija viegli, toties saistoši un interesanti"

Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei?

Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu.

Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri.

Piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā.

Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu?

Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.

Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla.

Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (Smejas).

"Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga"

Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?

Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums visiem profesionāļiem ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem.

Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē.

Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem.

Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne?

Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija deviņdesmito gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.

Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli.

Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot.

"Tas ir stāsts par satikšanos"

Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds?

Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība…

Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu.

Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir "Mākslinieka realitātes" kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.

Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi.

Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu.

Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!

Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes.

Cik ilgi tapa šī izstāde? Zinu, ka profesionāls mākslinieks darbu var uzgleznot ļoti ātri. Protams, ir žāvēšanas process un viss pārējais, bet vispār – pastāsti, kāda ir tava diena, kāds ir tavs darba ritms?

Mēs, mākslinieki, savā profesijā esam iesaistīti visu laiku, no tās mēs ārā neizlēksim ne sestdienā, ne svētdienā. Jāorganizē tikai darba process, lai darbi materializējas. Man ir svarīga dienasgaisma – tieši gleznošanai ar krāsu. Bet idejas jau atnāk procesā, ilgākā laikā, un nostabilizējas. Šī izstāde radās kādu divu gadu laikā. Viens no iniciācijas posmiem bija tāds, ka aizbraucu arī uz rezidenci Rotko muzejā, vairāk iepazinos gan ar vietu, gan iespējām.

Cik procenti no tava redzējuma balstās intuīcijā?

Nepateikšu, bet arvien vairāk saprotu, ka jāklausa intuīcijai: tā nostrādā, un bieži vien pat ir grūti atrast tos konceptuālos skaidrojumus, jo tam bieži vien palīgā nāk kurators, kritiķis vai skatītājs.

Tu klausi kuratoru?

Ja izveidojas interesanta un dinamiska sadarbība, tad ir ļoti veiksmīgi, jo domāju, ka kurators un skatītājs ir līdzīgā pozīcijā. Kurators ir profesionāls skatītājs un kritiķis vienlaikus. Vienlaikus viņš pat ir līdzvērtīgs māksliniekam, kas rada.

"Ir patīkami, ja tavs darbs sasniedz redzīgus skatītājus"

Vai tu darbus radi pamatā sev, vai tomēr tev ir svarīgi, lai arī skatītājs tos pieņemtu?

Izstādei kā kopsummai jākalpo tam, lai varu precīzāk izteikt kaut ko, un, ja kaut kas man pašam nav īsti skaidrs, lai tas izstādē kļūst plašāks un skaidrāks. Kad darbnīcā taisīju darbus, intriga bija ļoti liela: nevarēju tos izlikt uzreiz izstādē un nezināju, kā tas izskatīsies. Tas brīdis, kad iekārto izstādi, ir tāds maģisks… Nedēļu iepriekš speciāli braucu uz Rotko muzeju, lai visu redzētu. Krāsojām sienas...

Vai redzēji pārsteigumu cilvēku sejās, kad viņi atnāca uz izstādi?

Redzēju. Bija arī cilvēki, kas līdz tam jau darbnīcā man teica, ka tas ir iespaidīgi, ka tas ir pārsteigums. Tas salikums, kāds veidojas – gan Rotko pret Rembrantu, gan pret mani.

Māksla cilvēkiem ir vajadzīga. Citreiz to nopērk kādas institūcijas. Vai esi domājis, kur dzīvos tavi Rembranti un tavi Rotko?

Līdz šim nav bijis laika par to padomāt. Bet vienmēr ir patīkami, ja tavs darbs sasniedz redzīgus un dzirdīgus skatītājus, kas to novērtē.

Bet tad, kad tu glezno, tu jau nedomā par to, vai tavs darbs kaut kur nonāks vai nē, tu to taču dari savam priekam.

Tas jau ir tas mākslinieka lielākais izaicinājums – būt kontaktā ar darba procesu un ļauties, lai no tevis nāk ārā vērtīgas lietas. Tāpēc arī man bija tādi komplimenti – daudzi teica, ka var redzēt prieku, ar kuru esmu strādājis, ka nav kaut kādas kalkulācijas vai spekulācijas. Jo mēs ļoti daudz kur pasaulē saskaramies ar viltus piedāvājumu. Pieņemu arī, ka mēs visi strādājot atkožam to savu [īpašo] tehniku, mēs to varam radīt kā kodu.

Piemēram, zīme "Latvietis", ko redzam uz automašīnām, manuprāt, arī ir tāda ļoti veiksmīga zīme, kas balstās tavā štrihveida glezniecības jeb zīmēšanas veidā.

Nu, paldies! Domāju, ka mēs visi, kas gleznojam un iedziļināmies procesā, atrodam kaut ko. (..)Ietekmju, piedāvājumu un informatīvais lauks ir ļoti liels, bet tad, kad tu strādā, no tā visa jāatbrīvojas. Jāļaujas procesam.

"Ar nobriešanu nāk savi izaicinājumi"

Vai tu pašlaik jūties kā nobriedis auglis? Vai arī tev joprojām ir daudz nezināmā?

Ar pieaugšanu un nobriešanu arī nāk savi izaicinājumi. Tagad vairāk jāskatās uz spēles momentu, uz bērna brīvības atraisīšanu un koncentrēšanos uz savu centru, kas ir tāds kā ezotērisks termins – koncentrēties uz savu sirdi un darīt to, kas nāk pa tiešo iekšā, par ko prieks ir vislielākais. Tas izklausās diezgan nesaistīti ar mākslu, bet tieši tas man liekas būtiski. Veidojot izstādi, lasīju Marka Rotko dēla Kristofera Rotko sastādīto grāmatu, ko Rotko savas dzīves laikā nebija izdevis. Tur ir ļoti profesionālas pārdomas un mākslas vēstures izklāsts. (..)

Mūsu valodas bieži vien var būt līdzīgas, kaut arī strādājam dažādos stilos. Es saprotu gara radniecību.

Bet tad, kad ejam iekšā tajā intelektuālajā līnijā un visu laiku ļaujam, teiksim, nekontrolēti izpausties prātam, bieži vien nonākam haosā vai tādā putrā, kurā tiešām nav skaidrības. Pieņemu, ka tas bija viens no Rotko izaicinājumiem. Tad, kad tu nokļūsti depresijā...

Tev ir bijusi depresija?

Mēģinu to izprast un strādāt ar ķermeni: man patīk pirts, meditācija, sports, dažādi dēļu sporta veidi – sērfošana, snovbords un tā. Šis arī ir tas izaicinājums – pat pieaugot saprast, ka mēs jebkurā vietā varam izpausties un mums nav sevi jāierobežo vai jāieliek tajā kastītē, kurā tevi apraksta. Piemēram, ja esi sācis nodarboties ar snovbordu, tad visu laiku tev ar to nav jādarbojas – kad ir pavasaris un nav sniega, dari kaut ko citu, kas arī ļauj tev saglabāt savu [līdzsvaru]... Kā mana mamma reiz bērnībā teica – veselā miesā vesels gars. Tās ir zinības, kas nāk no senatnes.

Jo mākslinieki jau bieži vien prot sevi samaitāt līdz kliņķim!

Jā, mēs aizejam galējībās, jo grūti noturēt balansu. Pēc horoskopa esmu Svari, kas pats par sevi norāda uz to, ka jācīnās par to, kurā svaru kausā ieliksi to enerģiju vairāk. Kaut arī lasi gudru cilvēku domas un filozofu ieteikumus, jādomā, kā to pielietot sev.

"Katra saruna mums ir vērtīga"

Vai esi mēģinājis savas atziņas kaut kā formulēt un pierakstīt?

Es visu laiku pierakstu – tad, kad strādāju, viennozīmīgi mēģinu salikt kopā, kas notiek ar konkrēto darbu, vai to uztvers tā, kā tu domā. Un tad mēģini kaut kā noformulēt – kaut vai teikumā vai vārdos. Tādas piezīmes. Arī Marka Rotko grāmata saucās "Piezīmes", kas beigās tika nodēvēta par "Mākslinieka realitāti", ko izspēlēju savas izstādes kapelā, kurā ieliku sēriju ar vairākiem māksliniekiem no pasaules – nelielus portretus ar dažādiem māksliniekiem, ar kuriem man būtu ļoti interesanti sarunāties un kuri arī vizuāli ir ļoti interesanti.

Kaut arī es nesaprotu, kā viņi to ir darījuši, kā nonākuši līdz tam, taču viņu piedāvātā valoda ir ļoti izaicinoša.

Es arī saprotu, ka mūsu kā mākslinieku uzdevums ir piedāvāt skatīšanās veidus, tikšanās veidus. Ne vienmēr tas jāietērpj smukā, saprotamā vai konceptuālā apģērbā – tas viss jau tur ir. Nianse tikai tā, cik skatītājs ļaujas šim tikšanās procesam. Katra saruna mums ir vērtīga. Tikai laikmetā, kad sarunas vai tikšanos aizstājam ar kaut ko mākslīgu, viss kļūst ļoti butaforisks.

Ko dari tad, kad tev ir tukša galva un tu nezini, kā tālāk? Pārtrauc darbu, ej pastaigāties? Kā tu pārvari neziņas mirkli?

Tas jau ir tas balanss. Ja spēj to noķert, tas ir ļoti labi. (..) Ja redzam, ka mums nav ideju, varam plēst matus, plēst audeklus, iekrist depresijā. Svarīgi saprast, ka tas nenes vēlamo rezultātu. Destrukcijā un sevis bojāšanā jau nav nekāda prieka, tur ir tikai bēdas un bēdu ieleja.

Vai tu klausies mūziku, kad strādā?

Klausos gan mūziku, gan klusumu, gan grāmatas, gan filozofus, gan podkāstus, gan sarunas ar citiem māksliniekiem.

Un kafiju dzer, kad strādā?

Kafiju iedzeru. Arī tēju dzeru. Man patīk viss rituāls. Un patīk lēna procesa izbaudīšana.

"Tā sevis atrašana nav vienkārša"

Kas būtu tas, ko tu novēlētu pasaules radošajiem gariem un sev tai skaitā? Nu, piemēram, ja tu satiktu tagad Rembrantu un Rotko – ko tu viņiem teiktu?

Lielajiem radošajiem gariem varu teikt tikai to, ka es viņus kaut kādā mērā apbrīnoju. Viņi atstājuši garīgo mantojumu, no kā mēs barojamies. Mēs jau no tā pārtiekam.

Bet ko novēlētu gan sev, gan citiem? Būt patiesiem, skatīties sevī. Tā sevis atrašana nav vienkārša.

Tas izklausās vienkārši, bet tas laikam ir vienīgais ceļš – nezinot, kāds tas būs, liec soli un redzi, ka ir zeme zem kājām; tu glezno un redzi, ka process prasa laiku. Un tā laika dimensija mums ir jāpārvar – gleznai ir jāpieliek vajadzīgā enerģija. Reizēm tas ir vienas dienas, reizēm – mēneša darbs. Vēl arī – būt procesā, būt saistībā ar sevi un sabiedrību.

Ja tu piedzimtu no jauna, tu atkal darītu to pašu? Vai tev vispār ir bijušas alternatīvas idejas par sevi un nodarbošanos?

Acīmredzot, ja piedzimtu atkal, noteikti nepiedzimtu tajā pašā laikā. Tātad tas noteikti būtu cits izaicinājums. Laiks un vieta vienmēr ir fascinējoša lieta. Bet šoreiz man laikam jāsadzīvo ar to, ka esmu piedzimis šeit, un tas izaicinājums paliek spēkā.