Studija: Iedomātie stāsti
Raksts žurnālā Studija, "Kāpēc tu sabojāji labu gleznu?" Paula Lūse, LMA BA: Izstāde Menamos istorijos jeb "Iedomātie stāsti" vēl līdz 2014. gada 5. jūlijam apskatāma Kauņas mākslas galerijā Meno forma. Izstādē piedalās četri mākslinieki – Ritums Ivanovs (LV), Lins Liandzbergs (LT), Vilmants Marcinkevičs (LT) un Andris Vītoliņš (LV)
Izstādes koncepcijā tiek skaidrota saikne jeb translācija starp iedomātiem stāstiem, ainavu, figūru un emocijām. Kā mākslinieks darbā ietverto informāciju nodod skatītājam? Kas ir mākslinieka idejas pamatā un kas slēpjas aiz mākslinieciskā procesa un slēgtās darbnīcas telpas sienām? Tie ir tikai daži jautājumi, kurus šīs izstādes kurators un viens no izstādes māksliniekiem Lins Liandzbergs (Linas Liandzbergis) uzdod sev un apmeklētājiem. Jebkurš darinājums ikvienam, kas to uztver, atstāj spēles telpu, kas viņam jāpiepilda. Tam, kas skatās, ir tikpat nozīmīga loma, kā tam, kas spēlē, tādējādi veidojas sintēze starp darinājumu jeb mākslas darbu un skatītāju. Mākslinieks veido pats savu realitāti, kas var būt balstīta uz patiesu notikumu, bet tā neizslēdz arī atdarinājumu un iedomātus sižetus. Veidojas cita realitāte, kas var būt klātesoša vai tik pat labi var veidoties kā pagātnes vai nākotnes atspoguļojums. Vai mākslinieks tādējādi kļūst par sapņotāju? Var jau būt – bet par tādu kļūst arī skatītājs.
Lins Liandzbergs radījis sirreālus darbus, kur uz renesanses stila ainavu fona tiek novietoti šķietami absurdi objekti, kas veido brīžiem ironisku, brīžiem filozofisku skatījumu, to panākot arī ar darbu nosaukumiem, piemēram, „Klana pēdējā fotogrāfija”. Tajā aizas malā attēloti ķegļi – klans – kam ir lemts tūlīt pazust aizmirstībā. Pats mākslinieks saka, ka viņam patīk bieži uzdotais jautājums, kāpēc viņš ar šiem objektiem izbojājis labu gleznu.
Vilmants Marcinkevičs (Vilmantas Marcinkevičius) savos darbos atspoguļo sabiedrību, kurā visi ir pakļauti spēlei, nezinot, ar ko tā beigsies. Kāpēc cilvēks tiek iekļauts šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, nav svarīgi. Galvenais – lai viņš netiek no tās izslēgts.
Andris Vītoliņš izstādījis gan viņam raksturīgos industriālos skatus, gan arī spilgtu no sešiem audekliem izveidotu gleznu „Koki. Krūmi. Dzinēji.”, kura rada sajūtu, ka koka zari izstiepsies no neesošā rāmja.
Man bija iespēja gan iepazīties ar izstādes māksliniekiem, gan arī kļūt vienai no šī dinamiskā spēlētāju kontakttīkla sastāvdaļām, apmeklēt mākslinieku darbnīcas un redzēt aizkulises. Jo vairāk iedziļinājos mākslinieku darbos, biju klāt sarunām starp māksliniekiem un aplūkoju darbnīcas, manis pašas radītais mīts apauga ar informāciju no iekšienes. Cilvēki visos laikos radījuši mītus. Mēs esam jēgu meklējošas būtnes. Mums piemīt iztēle, tādēļ mēs varam domāt par to, kas neatrodas tiešā klātbūtnē un kam, pirmo reizi to iedomājoties, nav objektīvas eksistences. Bet tas savukārt veicina domas par to, kas ir realitāte, kas slēpjas aiz mākslinieku iztēles robežām, ja tādas vispār ir, un ko simboli liecina par katrā gleznā redzamo. Bet māksla ir patiesa tāpēc, ka ir iedarbīga, nevis tāpēc, ka sniedz mums faktuālu informāciju, tāpēc – aizbrauciet uz Kauņu un veidojiet paši savu mitoloģiju un savus iedomātos stāstus, uz ko jau vedina izstādes nosaukums.
Četru mākslinieku iedomātie stāsti spēcīgi atšķiras – gan tematiski, gan tehniski, gan tonāli. Neapzināti tiek meklēts kopīgais mākslinieku darbos, un tad rodas jautājums – kāpēc tas būtu jādara? Varbūt šie darbi izstādīti kopā, lai izceltu tieši atšķirīgo, bet vienā laikā tapušo, redzēto un pārdzīvoto. Ritums Ivanovs, kurš ilgu laiku darinājis portretus, pievērsies tam, kas fiziski atrodas zem redzamā portreta, tas ir, skeletgalvai, piešķirot tai simbolisku lomu. Skeletgalva nav tikai tas, kas slēpjas zem portreta, tā ir arī tas, kas paliks pāri no cilvēka. Tā ir daļa, kuras klātesamība bijusi gan dzīves laikā, kā arī tās vēsturiskajā turpinājumā.
Lins Liandzbergs radījis sirreālus darbus, kur uz renesanses stila ainavu fona tiek novietoti šķietami absurdi objekti, kas veido brīžiem ironisku, brīžiem filozofisku skatījumu, to panākot arī ar darbu nosaukumiem, piemēram, „Klana pēdējā fotogrāfija”. Tajā aizas malā attēloti ķegļi – klans – kam ir lemts tūlīt pazust aizmirstībā. Pats mākslinieks saka, ka viņam patīk bieži uzdotais jautājums, kāpēc viņš ar šiem objektiem izbojājis labu gleznu.
Vilmants Marcinkevičs (Vilmantas Marcinkevičius) savos darbos atspoguļo sabiedrību, kurā visi ir pakļauti spēlei, nezinot, ar ko tā beigsies. Kāpēc cilvēks tiek iekļauts šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, nav svarīgi. Galvenais – lai viņš netiek no tās izslēgts.
Andris Vītoliņš izstādījis gan viņam raksturīgos industriālos skatus, gan arī spilgtu no sešiem audekliem izveidotu gleznu „Koki. Krūmi. Dzinēji.”, kura rada sajūtu, ka koka zari izstiepsies no neesošā rāmja.
Mēs, gribot negribot, tiekam ielikti rāmjos, kurus uzliek sabiedrība. Kā pareizi izturēties, ko darīt irpieklājīgi, bet kas, savukārt, ir pilnīgi nepieņemami. Bet vai māksliniekam, radot mākslu, ir kaut kādi rāmji vai robežas? Gleznas vairs netiek liktas rāmjos, kas simboliski sasaucas ar atbrīvošanos pat no tiem. Vairs neveidojas robežas starp to, kas ir labs, slikts, pareizs vai nepareizs. Rāmji tiek noņemti.
Lasīju interviju ar Anniju Koenu–Solalu 2014. gada „Rīgas laika” janvāra numurā, kur viņa teica: „māksliniekiem nepieciešams dinamiskais spēlētāju kontakttīkls, lai viņš kļūtu redzams sabiedrībā. Tas sākas ar kritiķi, kurš redzēto ietērpj vārdos, tad ir galerists, kas to izstāda, kolekcionārs, kas to nopērk, un kurators vai muzeja direktors, kurš veido un prezentē kolekciju.”
Lasīju interviju ar Anniju Koenu–Solalu 2014. gada „Rīgas laika” janvāra numurā, kur viņa teica: „māksliniekiem nepieciešams dinamiskais spēlētāju kontakttīkls, lai viņš kļūtu redzams sabiedrībā. Tas sākas ar kritiķi, kurš redzēto ietērpj vārdos, tad ir galerists, kas to izstāda, kolekcionārs, kas to nopērk, un kurators vai muzeja direktors, kurš veido un prezentē kolekciju.”
Man bija iespēja gan iepazīties ar izstādes māksliniekiem, gan arī kļūt vienai no šī dinamiskā spēlētāju kontakttīkla sastāvdaļām, apmeklēt mākslinieku darbnīcas un redzēt aizkulises. Jo vairāk iedziļinājos mākslinieku darbos, biju klāt sarunām starp māksliniekiem un aplūkoju darbnīcas, manis pašas radītais mīts apauga ar informāciju no iekšienes. Cilvēki visos laikos radījuši mītus. Mēs esam jēgu meklējošas būtnes. Mums piemīt iztēle, tādēļ mēs varam domāt par to, kas neatrodas tiešā klātbūtnē un kam, pirmo reizi to iedomājoties, nav objektīvas eksistences. Bet tas savukārt veicina domas par to, kas ir realitāte, kas slēpjas aiz mākslinieku iztēles robežām, ja tādas vispār ir, un ko simboli liecina par katrā gleznā redzamo. Bet māksla ir patiesa tāpēc, ka ir iedarbīga, nevis tāpēc, ka sniedz mums faktuālu informāciju, tāpēc – aizbrauciet uz Kauņu un veidojiet paši savu mitoloģiju un savus iedomātos stāstus, uz ko jau vedina izstādes nosaukums.
Menamos istorijos/transliacija
Galerija Meno forma
Savanoriu pr. 166, Kaunas
Galerija Meno forma
Savanoriu pr. 166, Kaunas
Autors: Paula Lūse, LMA BA
Vairāk: Studija