Arterritory par prezidentu portretiem
Parādes portreti ir laikmetu raksturojoši mākslas darbi, kas, vienlaikus pildot reprezentācijas funkciju, iezīmē tautas, nācijas vai citas cilvēku kopas nepieciešamību vēsturiski sevi apzināties, kopt ilgtspējīgas tradīcijas.
Rīgas pils remontdarbu laikā publiskai apskatei galerijā “Daugava” uz laiku izstādītas deviņas gleznas, kuras līdz pils remontam atradušās Valsts prezidenta darba kabinetā un Ģerboņu zālē. Tas nozīmē, ka ikvienam interesentam pirmo reizi kopš prezidentūras atjaunošanas ir iespēja apskatīt mākslas darbus, kuri līdz šim atradušies ierobežotas pieejamības telpās: Vilhelma Purvīša gleznas – “Ziemas ainava” un “Pavasara ainava” (20. gs. 30. gadi, kartons/eļļa), kā arī visu bijušo Valsts prezidentu portretus.
Reālistisku portretu pirmsākumi sastopami jau antīkajā mākslā, kur etrusku, romiešu un ēģiptiešu gleznotāji parūpējušies par daudz dabisku seju un ķermeņu atveidiem, taču tobrīd, koncentrējoties uz cilvēka kopējo harmoniju, pazuda individualitātes šķautne. Tieši šim aspektam sāka pievērsties Senās Romas mākslinieki, atainojot patiesus un reālus imperatorus. Kristīgai baznīcai ietekmējot viduslaiku mākslu, raksturīgs kļuva individualitātes noliegums, jo ticīgajiem bija jālūkojas uz pārpasaulīgo, aizmirstot par ikdienu. 14. un 15. gadsimtā personas vērtības apziņas atdzimšana kultivēja atsevišķu reālu cilvēku atveidojumus mākslā, bet pa īstam portretu māksla atguvās renesanses laikmetā, kad, humānisma ideoloģijai uzplaukstot, parādījās vēlme iepazīt cilvēka personību. Parādes portretu lielformāts skaidri iezīmēja to galveno mērķi – tie bija paredzēti publiskai apskatei. Darbos attēloti ļaudis greznos tērpos ar sociālam stāvoklim atbilstošiem atribūtiem un simboliem.
Arterritory.com bija vēlme uzzināt, kā tapuši Latvijas valsts prezidentu portreti, kādi bijuši nosacījumi, darbu uzsākot, un vai tik atbildīgā uzdevumā nav iezaugušies arī kuriozi. Tālab centāmies sazināties ar portretu autoriem – Robertu Muzi, Miervaldi Poli un Ritumu Ivanovu.
Valda Zatlera portretu gleznojis mākslinieks Ritums Ivanovs (2012), kurš, strādājot pie šī oficiālā pasūtījuma, atgriezies pie klasiskās eļļas glezniecības tehnikas, un viss tapis atbilstoši parādes portreta kanoniem. Pats eksprezidents sacījis, ka, līdz ar jauna mākslinieka piesaistīšanu līdz šim nelielajā prezidentu parādes portretu gleznošanas tradīcijā, ienācis jauns stils, kas Zatleru ļoti apmierina.
Ritums Ivanovs sarunā ar Arterritory.com neslēpj, ka darba gaita bijusi līdzīga, kā strādājot ar citām gleznām: “Tā kā es strādāju tuvu fotoreālismam, tad visas manas gleznas ir balstītas uz fotogrāfiju. Protams, tika veidota speciāla fotosesija, kas bija citādāka nekā citas reizes, jo to iespaidoja Imanta Lancmaņa oficiālais uzstādījums, kas radās pēc neatkarības atgūšanas – jābūt līdzībām ar galma portretiem, kas ir ar senu vēsturi, tradīcijām. Tas lika daudz padomāt par to, ka īstenībā glezniecība vēsturiski ir ļoti mācījusies no parādes portretiem. Pirms fotogrāfijas parādīšanās glezniecība bija aktuālākais medijs, kas parādīja cilvēkus, un ir vēsturiska liecība par laiku.
"Man bija jāvadās pēc esošo portretu sērijas, tāds bija uzstādījums. Uzdevumi pašam bija jāsaprot, jāizanalizē, kas ir mazsvarīgāk, kas svarīgāk. Tā ir tāda mākslinieka atbildība pret šo žanru, tā izpratne, kā arī vēlme tajā radīt ko jaunu, šo žanru attīstīt, nepadarot to statisku un izpildot tikai nosacīto uzdevumu. Jāsaprot, ka portreta radīšana ir ļoti sarežģīta joma, šis process nav viennozīmīgi vērtējams, tā ir mākslinieka spēja uztvert raksturu, ieraudzīt to. Tehniski izdarīt ir viena lieta, bet tēlam jātop uz plakanās virsmas, jārada ilūzija. Lai tas izdotos, pietiekami jācīnās ar virsmas pretestību, tā jāpārvar. Un tikai tad var ieraudzīt raksturu, cilvēku, personību, kā arī, iespējams, laika iezīmes.
Fotogrāfijas izvēle, pēc kuras tapa glezna, bija kopēja vienošanās, jo optimāli es jūtu, uz ko eju. Atlasīto attēlu diapazons nebija tik dažāds, jo fotosesija notika vienā dienā. Tas ir tikai vienas dienas atspulgs.
Pie gleznas netika strādāts vienā piegājienā, darbs izstiepās gada garumā. Ja ir brīvība un nav noteikumu, tad bieži vien trūkst skaidrības. Tālab šajā portretā mēs vienojāmies, ka būs redzamas prezidenta regālijas, kas ir unikāls notikums, jo līdz šim prezidents nebija ar šīm regālijām pat ne fotografējies.
Portrets ir valstiskā kompetence, birokrātijas noliktā atbildība, kur ir maza radošā izvēle, tāpēc prezidenta portreta prezentācijā es piedāvāju variantu, kurā bija divi portreti, saucās Publiskais un Privātais. Mani vairāk interesē cilvēka raksturs konkrētajā laika sprīdī, kas bija otrs portrets, kurā Valdis Zatlers tika attēlots tieši no preses fotogrāfijas, kad vēl bija prezidents. Noķerts mirklis, laika moments. Gleznošanas manierei un formātam tur nav tik būtiska nozīme.
Mani pašu interesē lielformāta portreti, kas ļauj pietuvināties raksturam un parādīt mūsdienīgo pieeju glezniecībai un portretam kā tādam. Līdzīgi Čaks Klouzs (Chuck Close) ir gleznojis Bila Klintona portretu, jo ir svarīgi, lai mākslinieka rokraksts vēsturiski saglabājas. Lisjēns Freids (Lucian Freud) ir izstrādājis Karalienes Elizabetes portretu ar viņam piemītošo piegājienu un interesi, un varbūt pat zināmu komentāru [vēsturiski skandalozs notikums Apvienotajā Karalistē, kur Karaliskā ģimene uz mākslinieku pēcāk apvainojās – R.K.-Z.]. Bet subjektīva nianse – šis portrets bija ļoti mazs.
Var pieminēt, kā portrets tika prezentēts – vienas dienas jeb vienas bildes izstāde izraisīja vislielāko iespējamo publikas interesi. Parasti izstādei ļoti gatavojos, līdz sīkumiem izanalizēju koncepciju, ilgi strādāju, taču publikas ieinteresētība bieži vien ir daudz mazāka. Taču šajā gadījumā tā bija apgriezti proporcionāla. Vienas dienas notikums ar masīvu interesi,” stāsta Ritums Ivanovs.
Roberts Muzis gleznojis pirmos četrus Latvijas valsts prezidentus un visus 1995. gadā – Jāni Čaksti, Gustavu Zemgalu, Albertu Kviesi un Kārli Ulmani.
Sarunā ar Arterritory.com Roberts Muzis atzīstas, ka detaļas laika gaitā ir no atmiņas izplēnējušas, bet notikumi 1995. gadā norisinājušies diezgan savdabīgos stresa apstākļos. Tolaik izsludināts konkurss, komisija lēmusi par gleznotāja izvēli visu pirmo prezidentu portretiem, un tā noticis, ka visi četri darbi tika uzticēti Robertam Muzim.
“Tas bija ļoti saspiests laiks, tika dots aptuveni četru mēnešu termiņš, jo tobrīd norisinājās pils labiekārtošanas darbi, kuru aizkavēšanās dēļ nolēma zāli, kurā stāvēs portreti, atklāt tieši 4. maijā. Komisijas pārstāvji 4–5 personu sastāvā reizi divās nedēļās nāca pārliecināties par darba gaitu, uzraudzīja, vai es strādāju. Aizrādījumus un pamācības gan nekad netiku dzirdējis.
Imants Lancmanis, kas bija šo darbu “virsuzraugs”, bija sākotnēji palūdzis, lai portreti būtu fotoreālismā, un ieteicis tos radīt pēc latviešu glezniecības labākajiem paraugiem, proti, lai izskatītos kā Jaņa Rozentāla labāko portretu stilā ap 1910. gadu! Tas, nu, bija salīdzinājums ar augstākajiem plauktiem! Mute man bij ciet, un strādāju!” smejas Muzis, atminoties notikumus.
Kā pēcāk izrādījās, četru mēnešu dotais laiks tika vēl saīsināts un darbi tapuši divarpus mēnešu laikā, kas bija skaudrāk nekā gaidīts, stāsta Roberts Muzis: “Es esmu pasniedzējs un vadu nodarbības studentiem, bet gleznoju tikai dienasgaismā, kuras laikā, protams, norit lekcijas! Un tobrīd bija ziemas tumšais laiks, kas sarežģīja jebkādu normālu darbu izpildi. Tas bija traki...”
Specifiski norādījumi netika doti, portretu tapšana noritējusi pēc gleznotāja ieskatiem, taču darbu procesu apgrūtinājis, ka nebija priekšgājēju, nebija padoma, pie kā vērsties pēc informācijas: “Meklēju fotogrāfijas arhīvos pats, man neko neiedeva, lai portreti taptu. Ar Kārli Ulmani bija visvieglāk, jo viņam ļoti patika fotografēties. Bet problēmas bija ar to, ka ne visi foto derēja – te pozas nepareizas, te gaisma ne tā krita… Apsvēru domu meklēt dokumentālās filmas, kadrēt momentus, lai sejai leņķus labāk apskatītu, bet kaut kā šī ideja izpalika.
Biju izdomājis, ka katram prezidentam portretā jāatrodas citā dzīves situācijā – Ulmanis bija mētelī, Kviesis parādes formā ar lentu, Čakste bija frakā bez lentām un ordeņiem, Zemgalam padusē bija dokumentu mape. Cik atminos, pats to visu izdomāju un piezīmēju.
Palicis prātā kuriozs ar Kvieša lentu – melnbaltajā fotogrāfijā nevarēju izšķirt tās krāsas, tāpēc devos uz muzeju, kur toreizējā darbiniece (varbūt pat direktore) iesaucās: “Ko jūs esat izdarījis! Pirmās pakāpes Triju zvaigžņu ordeni liek tikai pie kreisā atloka, bet jūs esat piezīmējis pie labā!” Taisnojos, ka tas noskatīts pasaules vēstures grāmatā, kuru šī acīgā darbiniece uzreiz steidza sameklēt, un beigās izrādījās, ka šajā grāmatā fotogrāfijā novērojams cits ordenis, kuru lika pie labā atloka, bet tur bija sajaukti bilžu paraksti…
Tāpat Imants Lancmanis pamanīja, ka Kviesim baltās vestes maliņa spraucas ārā, kas pēc modes kanoniem bija atļauts tikai noteiktos gados. Bija jāprecizē, lai viņa portretējumā neparādītos sliktas gaumes pazīmes.
Portretus neesmu redzējis kopš to nodošanas laika. Jāatzīst, ka īsā termiņa dēļ pietrūka tieši “nogatavināšanas” procesa, kad kaut nedēļas griezumā pārlūkot darbu un maķenīt palabot toņus. Proporcijas un izmērus pieteica, bet, kā vēlāk novēroju un salīdzināju ar Miervalda Poļa padarīto, manējie portreti tomēr izskatās masīvāki. Finālā gan baidītos salīdzināt ar Rozentāla labākajiem darbiem, bet visi ar veikumu bija apmierināti.”
Gunta Ulmaņa (1996) un Vairas Vīķes-Freibergas portretus (2003) gleznoja Miervaldis Polis, kurš sniegt Arterritory.com komentāru par darbu gaitu šobrīd gan atteicās, bet savulaik intervijā Vizuālo mākslu žurnālam “Studija” atzinis, lai iepazītu portretējamo tuvāk, notikusi apzināta iepriekšējā fotosesija: “Skiču vietā es izmantoju fotoaparātu. Bieži vien pat līdz četrām filmām. Tad šīs fotogrāfijas es rādu potenciālajam “upurim”. Vai viņam tuviem cilvēkiem kādreiz. Viņi atlasa. Vismaz vienu, vēlams, divas, trīs vai piecas. Kurās viņš pazīst sevi, kas ir ļoti būtiski. Kaut kāds priekšstats par cilvēku ir kā viņam pašam, tā apkārtējiem. Nav jāskatās, lai fotogrāfija būtu skaista, tam nav nekādas nozīmes. Man gandrīz ir labāk, ja attēls ir nenoteikts. Un melnbalts – tur paliek vairāk iztēles. Nu, lūk, kad tas ir, tad es ķeros pie darba. Tas nozīmē, ka portretējamais daļēji ir līdzautors. Tā nav uzspēlēta lieta, tas ir ļoti būtiski. Tas atšķiras no izpratnes, kāda mūsdienās ieviesusies par portretu. Saka: mākslinieka redzējums.”
Guntis Ulmanis negribējis portretā ordeni, bet Miervaldis Polis uzstājis, ka viņam kā pilsonim ir tiesības un vēlme redzēt viņam šo simbolu: “Nekādu citu simbolu jau nav. Valstij ir karogs, himna, prezidentam – tikai ordenis. Viss pārējais pakļāvās tam. Miera stāja. Ļoti askētiska attiecība ar telpas realitāti. Man ļoti patīk šis neslēpti, atklāti pozējošais portrets. Bija laiki, kad izlikās nepozējam – it kā nejaušība. Nē, tas nav pārmetums Rembrantam. Bet man patīk tiešums, absolūts tiešums, kontakts ar mani, ar jebkuru skatītāju. Visi labi zina, ka viņš pozē. Kāpēc izlikties, ka ne? Tā izrādījās, ka es to tēlu esmu uztaustījis. Pārējais, es teiktu, ir tīri profesionāla klapata: telpas, apjoma ilūzija, nesabojājot tēlu. Man jau nav profesionālas izglītības, es pats to metodi esmu radījis, šinī gadījumā kā amatieris, mīļotājs,” viņš stāsta intervijā žurnālam “Studija”.
Vairas Vīķes-Freibergas portrets tapis no paša Poļa un Valsts prezidenta kancelejas fotogrāfa Jura Krūmiņa arhīva fotogrāfijām. Savulaik neslēpis, ka grūtības tik sarežģītā darbā neizjūtot, jo attiecas kā pret uzdevumu, kas jāpaveic. Ziņu aģentūrai BNS viņš norādījis, ka, gleznojot prezidenti, ir lielāka atbildība, jo “viņu daudzi zina” ar masu mediju – laikrakstu un televīzijas – starpniecību. “Gleznojot mēģinu portretēt paštēlu, nevis savu skatījumu. Mēģinu iemiesot to tēlu, kā cilvēks pats sevi attēlo,” stāstīja mākslinieks. “Mazliet jābūt kā Šerlokam Holmsam,” runājot par cilvēka paštēla portretējumu, sacīja Polis un norādīja, ka “vieglāk gleznot to, ko visi zina, nekā to, ko neviens nezina.”
Prezidentu portreti un Vilhelma Purvīša gleznu izstāde
Galerija “Daugava”, Rīga, Alksnāja iela 10/12
13. novembris – 4. decembris, 2013
Avots: Arterritory