Personālizstāde “Vērotāja laiks”

Rituma Ivanova personālizstāde “Vērotāja laiks” skatītājiem atklāta no 17. novembra pulksten 14.00; žurnālistiem paredzētā tikšanās ar mākslinieku norisināsies 17. novembrī plkst. 11.00 Mākslas stacijā “Dubulti”. 

Līdzība ir viens no tēlotājas mākslas lielākajiem izaicinājumiem un sarežģītākajiem jautājumiem. Vēsturiski līdzība ir tas kritērijs, kas kalpojis izcilības noteikšanai un virzījis mākslas attīstību - dabas studijas ilgstoši ir uzskatītas par fundamentālu apmācības sastāvdaļu. Kopš modernās mākslas triumfa līdzību aizēno abstrakcija un koncepcijas. Taču līdzība saglabā ietekmi gan modernajā, gan laikmetīgajā mākslā un portrets ir viens no spilgtākajiem pierādījumiem.

Portrets ir Rituma Ivanova glezniecības centrā vairāk nekā divdesmit gadus un viņš ir starp tiem mūsdienu māksliniekiem, kas pievēršas cilvēka sejai, tās plastiskumam un faktūrai, kā arī sejas saistībai ar psiholoģiskiem un simboliskiem tulkojumiem. Skatītājiem tas ir atklājies kopš zīmīgām mākslinieka personālizstādēm - “Būt un skatīties” (1999), “Meitene” (2000), “Varoņi” (2001), "Erotiskā filma” (2002), "Sapņotāji" (2008), "Zvaigznes. Gaismas staros” (2010), “Baltā gaisma” (2018). Kā valsts pasūtījumus Ritums Ivanovs glezno prezidentu Valda Zatlera (2012) un Andra Bērziņa (2018) portretus. Līdzās Miervaldim Polim Ritums Ivanovs ir viens no konsekventākajiem mūsdienu latviešu portretistiem. Visi darbi Rituma Ivanova personālizstādē “Vērotāja laiks” ir pirmpublicējumi.

Optiski iluzorie un uz harmoniju vērstie Rituma Ivanova portreti top, ņemot fotoattēlus kā dabu. “Vērotāja laikā” vienam portretam ir izmantoti divi atšķirīgi attēli (apturēti videokadri) ar redzamu savienojuma vietu un asimetriju. Šādu paņēmienu Ritums Ivanovs pielieto pirmo reizi, turklāt Mākslas stacijas “Dubulti” telpiskie izaicinājumi nosaka portretu monumentālos izmērus. Bet kopumā tas atbilst mākslinieka interesei par glezniecisku optisku ilūziju, kas spēj pateikt kaut ko būtisku par cilvēku. Fotoreālisms, popārts un opārts (optiskā māksla) ir 20. gs. otrās puses modernās mākslas parādības, kas ietekmējušas Rituma Ivanova glezniecību, bet liela nozīme ir arī klasikai (piemēram, Rembrantam). Ritums Ivanovs seko mūsdienu portretglezniecībai (Liks Tuimanss, Elizabete Peitone, Glens Brauns, Mihaels Boremans, Čaks Klouzs, Deivids Hoknijs, Gerhards Rihters, Alekss Kacs, Linete Jadoma-Bokjē un citi ir viņa uzmanības lokā).

Seja kā forma, kā apjoms, ko parāda gaisma, pamato gaišos un tumšos laukumus Rituma Ivanova gleznās. Šis gaismēnu formālisms ir kā uzticama robeža, ko mākslinieks respektē - viņa mērķis nav psiholoģiskais rezumē. Tomēr pilnīgi bez subjektīva lasījuma Ritums Ivanovs neiztiek un tas viņu atšķir no klasiskā un daudz bezkaislīgākā fotoreālisma. Ritums Ivanovs, gleznojot portretu no fotoattēla, piešķir zināmu simbolismu gaismēnu partijai personas sejā un “Vērotāja laikā” līdzīgi kā citos viņa projektos gaismēnas simbolizē noslēpumu. Personības un fascinācijas noslēpumu, kuru autors vispirms uztver intuitīvi, bet ilgajos gleznošanos seansos apstrādā un formulē konkrētā sejas izteiksmē. “Sarežģītība un vienkāršība nav divas pretējības. Rodoties skaidrībai, izteiksmes līdzekļi pavairojas, nevis samazinās. Portrets ir manas glezniecības centrālais jautājums un kā tāds - visgrūtāk atbildamais. Cilvēkā mēdz būt “liesma” un es to vēroju. Šajā izstādē es portretu iekustinu, izmantojot divus attēlus,” saka Ritums Ivanovs.

Desmit latviešu mākslinieces ar viņu darbiem un fotoportretiem var saukt par ilgstošiem Rituma Ivanova kontemplācijas partneriem personālizstādē “Vērotāja laiks”: Maija Tabaka, Inta Ruka, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Džemma Skulme, Vija Celmiņa, Mētra Saberova, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone un Ieva Epnere. Lai gan centrālā autora interese ir par portretu kā tādu un glezniecību kā tādu (“Glezniecība ir ļoti izsmalcināta lieta,” profesionālisma izšķirošo nozīmi arvien uzsver Ritums Ivanovs), izstādei “Vērotāja laiks” pastāv arī sociāls un politisks konteksts. “Sievietes netiek novērtētas,” savu izvēli pamato Ritums Ivanovs, bet šīs atziņas būtiska piebilde ir mākslinieka interese par “sievišķības” un “vīrišķības” mītiskajiem slāņiem kultūrā, personību konstrukcijās un ekspektācijās (Ritums Ivanovs atsaucas uz Jungu). Mītiskais un “apslēptais” vienmēr ir kopā ar sociālo un reprezentatīvo Rituma Ivanova portretos.

Izstāde “Vērotāja laiks” savā stāstā ietver arī meistara un mācekļa simbolismu, kas vairo izstādes feminismu. Ritums Ivanovs uzsver, ka viņš visvairāk ir mācījies no mākslas prakses, no konkrētu meistaru darbiem, taču nevienu nav glorificējis. Desmit mākslinieces, kas portretētas šajā izstādē, pieder meistaru kategorijai kādā no Rituma Ivanova dzīves posmiem vai kontemplācijas seansiem - Maija Tabaka, Ieva Iltnere, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone deviņdesmitajos gados, Vija Celmiņa - laikā starp 2000. un 2010. gadu, Džemma Skulme - ar “dzīvās krāsas” vīzijām, Inta Ruka un Ieva Epnere - kā portretistes fotogrāfijā un video, bet Mētra Saberova - kā māksliniece, kuras ķermenis, tostarp seja, ir ne vien mākslas, bet arī politiska vēstījuma materiāls, sintēze starp dzīves un mākslas realitāti.

Gaismas nozīme noslēpuma raisīšanā uz āru ir stabils Rituma Ivanova tematiskais motīvs kā šajā, tā iepriekšējās personālizstādēs (par to liecina izstāžu nosaukumi “Zvaigznes. Gaismas staros”, “Baltā gaisma”, ja minam dažus). Šķiet, gaisma paceļ visus “Vērotāja laika” personāžus pāri profānajai telpai mītiskos mākslas plašumos. “Meistarība ir panākt vislielāko skaidrību ar neambiciozitāti,” saka Ritums Ivanovs, apliecinot savu saistību ar klasiskās mākslas noslēpumainajiem estētiskajiem un meistarības kritērijiem, ko veido intuīcijas un racionalitātes sajaukums.

Līdzsvarojot savu lomu vērojumu procesā un no vērotāja kļūstot arī par vērojamo, Ritums Ivanovs zīmē pašportretus (papīrs, ogle), pārvēršot optiskā un mītiskā ilūzijā sevi. Starp pašportretiem un gleznām veidojas attiecības. Pašportretiem izstādes dramaturģijā ir nosacīta aizkulišu loma, paskaidrojumu loma. Tie akcentē skatiena nozīmi un uzskatāmāk nekā gleznas demonstrē, ka portrets, kādu rada Ritums Ivanovs, ir vismaz sešu skatienu krustpunkts. Ir portretējamā skatiens dabā un divas šī skatiena interpretācijas, ir fotoattēla (vai videoattēla) radītāja skatiens, ir mākslinieka skatiens un ir skatītāja skatiens, aplūkojot darbu. Portretējamā skatiens izstādē reprezentējas kā divkārša interpretācija, bet abu interpretu skatieni (foto, glezna) manifestējas kā portretējamā attēls. Tātad pirmais, otrais, trešais, ceturtais un piektais iemiesojies vienā attēlā. Skatītāja skatiens ir nosacītais mērķis, kura vārdā mākslinieks ir izvēlējies, summējis un interpretējis visus iepriekšējos. Mākslinieks labi pārvalda postmodernisma spoguļstruktūras un pielieto tās. Rituma Ivanova ogles zīmējumi līdz ar nevainojamu kopformu un līdzības meistarību ietver arī grafisku eleganci diskrētas materiālu pašvērtības veidā (papīra un ogles faktūru harmonija).

Ritums Ivanovs glezno šīs izstādes darbus ar akrilu uz audekla, klājot krāsu tikai ar porolona veltnīti. Sekojot līdzības un optiskās ilūzijas principam, mākslinieks ir radījis autortehniku, kura ietver zināšanas par zīmējumu, pretkrāsu iedarbību (krāsainās, siltās gruntis) un krāsas uzklāšanas tehnikām (gaismā krāsa ir pastoza, ēnā - caurspīdīga), bez tam tā ietver neskaitāmus vērojumus gleznošanas procesā, kurus mākslinieks spēj savienot jēgpilnā un subjektīvā paņēmienu klāstā. Profesionālā pieredze glezniecībā, radot individuālu valodu un saprotot “glezniecību” vēsturiski, ir vienlīdz intuitīva un kognitīva.

Vizuālā valoda un stāsts nav šķirti Rituma Ivanova mākslā, taču starp tiem ir nojaušama spriedze, tādejādi apliecinoties formālisma stiprajām pozīcijām mākslinieka metodē (māksla nav literatūra). Svarīgi šķiet iezīmēt Rituma Ivanova mākslinieciskās biogrāfijas sociālpolitisko fonu. Viņš pieder pie paaudzes, kurai, uzsākot patstāvīgu mākslas praksi, nenācās būt antisociālistiskiem. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad mācības Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidz gleznotāji Ritums Ivanovs, Sigita Daugule, Vineta Kaulača, Māris Upzars, Madara Gulbis, Ieva Jurjāne, Ieva Baklāne, Katrīna Avotiņa, Barbara Gaile, vēlākie konceptuālisti Gints Gabrāns, Miķelis Fišers, Arturs Virtmanis un citi no šīs paaudzes, politiskās neatkarības ambīcijas Latvijā ir institucionalizējušās (valsts) un pastāvošās iekārtas globāla kritika nav aktuāla. Priekšplānā izvirzās tipiski agrīna postsociālisma uzdevumi, kas summējas vienā vārdā - Rietumi, turklāt postmodernais stāvoklis atceļ hronoloģiskos aizspriedumus un aktualitātes manifestējas plašā, brīvā spektrā. Šādos apstākļos rodas optiski iluzorais un uz harmoniju vērstais Rituma Ivanova portrets ar klusinātu seksualitātes klātbūtni, kas ir viena no spilgtākajām jaunās glezniecības parādībām, kuru virza Rīgas galerija savas pastāvēšanas laikā (1992-2013), veidojot mērķtiecīgu platformu vietējo autoru attīstībai.

Ritums Ivanovs ir dzimis 1968. gadā Cēsīs. Ieguvis izglītību Jaņa Rozentāla Mākslas skolā (1980–1987), Latvijas Mākslas akadēmijā (1987–1994, MA–1996) un Humbolta Universitātē ASV (1994–1995).

Mākslas stacija “Dubulti” ir Eiropā vienīgā profesionālā izstāžu zāle, kas atrodas funkcionējošā stacijā. Projekts īsteno sabiedriskās telpas pārklājfunkcionalitāti. Mākslas stacija “Dubulti” veido labāko Latvijas mākslinieku personālizstādes un konceptuālus projektus, pievēršot uzmanību mākslas un skatītāja dialogam. Programma īstenota ar Jūrmalas pilsētas domes atbalstu. Mākslas stacijas “Dubulti” izveidotāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane.

Rituma Ivanova personālizstādi “Vērotāja laiks” Mākslas stacijā “Dubulti” atbalsta Jūrmalas pilsētas dome, Valsts Kultūrkapitāla fonds un Groglass.

Izstāde apskatāma līdz 28. februārim 2022.

Mākslas stacijas “Dubulti” darba laiki apmeklētājiem: katru dienu plkst. 9.00-17.30, arī brīvdienās un svētku dienās. 

Plašākai informācijai:Inga Šteimane
Izstādes kuratore
E-pasts: dubulti.art.station@gmail.com
Tālr.: 29548719