„Būt un skatīties” (1999) bija latviešu mākslinieka Rituma Ivanova nozīmīga personālizstāde, kas notika Rīgas galerijā. Šī izstāde iepazīstināja ar mākslinieka raksturīgo lineāro tehniku, kurā fotoreālisms apvienojās ar emocionālu izpausmi lielformāta portretos, īpašu uzmanību pievēršot gaismas mijiedarbībai ar seju.

Izstādē tika pētīta gaismas un cilvēku portretu mijiedarbība, un mākslinieks koncentrējās uz gaismas attēlošanu kā barjeru un simbolisku elementu, nevis vienkārši kā psiholoģisku dziļumu. Ivanovs ieviesa savu raksturīgo „svītru” tehniku, kurā tiek izmantotas ar rokām uzgleznotas līnijas, lai radītu attēlu, kas pilnībā uztverams tikai no attāluma, bet no tuvas distances izskatās kā abstraktas plānas līnijas. Portreti, kas bieži veidoti pēc fotogrāfijām, izstaro īpašu „vēsuma un naivās tīrības” sajūtu, tādējādi radot nostalģisku vai kinematogrāfisku efektu.

Šī izstāde iezīmēja sākuma posmu mākslinieka ilgstošajā pētījumā par cilvēku sejām, faktūrām un gaismas psiholoģisko ietekmi — tēmu, kas vēlāk tika turpināta izstādēs „Heroes“ (2001) un „Stars. Lights On“ (2010). Šajā periodā radītais Ivanova mākslinieciskais devums ir nozīmīgs, lai nostiprinātu viņa reputāciju kā ievērojamam mūsdienu latviešu gleznotājam, īpaši izceļot viņa portretu glezniecību.