"Es domāju, ka arī demokrātijas un republikas apstākļos ir tikpat skaisti, ja tāda tiek veidota," par Latvijas Valsts bijušo prezidentu portretu galeriju saka Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Viņš bija Rīgas pils atjaunošanas padomē, kad 1995. gadā Ģerboņu zālē pie sienām tika pielikti Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala, Alberta Kvieša un Kārļa Ulmaņa portreti, kuru autors ir mākslinieks Roberts Muzis. "Tā ir nācijas vēstures sastāvdaļa, aiz katras personības stāv vesels zemes un sabiedrības laikmets, līdz ar to ir ļoti labi, ka arī Rīgas pilī tiek turpināta šī starptautiskā tradīcija," piebilst mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. Vēlākajos gados šī galerija tika papildināta ar Miervalža Poļa gleznotajiem Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas portretiem. Savukārt šī gada aprīlī tika atklāts, ka Valda Zatlera portreta radīšana ir tikusi uzticēta Ritumam Ivanovam.

"Portrets mani interesē no visdažādākajiem aspektiem," saka mākslinieks, kurš, strādājot pie bijušā Latvijas Valsts prezidenta oficiālā portreta, atgriezās pie klasiskās eļļas glezniecības un radīja to atbilstoši parādes portreta kanoniem. "Tas pilnībā atbilst Latvijas Valsts prezidenta kancelejas un speciālās komisijas izvēlētiem noteikumiem un turpina gleznotāja Miervalda Poļa atrasto stilu, attēlojot oficiālos portretos bijušos prezidentus," pirms izstādes Publiskais un privātais informēja Rīgas Galerija. "Tas, ka Ritumam Ivanovam nav viņa svītriņu, man ir liels pārsteigums," komentē Imants Lancmanis, kurš uzskata, ka mākslinieks panāk ļoti lielu līdzību ar attēlotajiem cilvēkiem arī savā ierastajā stilā un ka tajā radīts darbs labi iekļautos kopīgajā galerijā. Atceroties par savā laikā noteiktajiem rāmjiem, pasūtot pirmos Latvijas Valsts bijušo prezidentu portretus, viņš saka: "Toreiz komisijas lūgums bija, lai tie "nekāptu ārā" no sienām un būtu nedaudz attālinātā kolorītā. Es domāju, ka šīs prasības bija pamatotas, jo Ģerboņu zālē šie četri portreti iekļāvās kā panno. Toreiz tas bija stila un noskaņas jautājums, bet, turpinot šo galeriju, katrs mākslinieks var strādāt, kā viņš ir pieradis."

Ar dubultu piesardzību

"Šāda veida oficiālā māksla ir uztverama ļoti piesardzīgi, bet institūcijas un to pārstāvji, kas ar to nodarbojas, ir uzlūkojami ar dubultu piesardzību," par bijušo Latvijas Valsts prezidentu portretu pasūtīšanu saka mākslas kritiķis Vilnis Vējš, kurš šo tradīciju uzskata par mazliet smieklīgi teatrālu un saskata tajā pēctecību Ulmaņa un padomju laika oficiālās mākslas divkosībai, bet apspriešanā - pseidokritikai, kas patiesībā tika radīta pašlabuma nolūkos. Runājot par komisijām un to noteiktajām prasībām, viņš saka, ka to kompetencē varētu būt vienīgi mākslinieka izvēle - tālāka iejaukšanās viņa darbā nav pieļaujama -, citādi tas viss turpina sliktākās autoritārisma tradīcijas, kas ir bijušas latviešu mākslā. "Un vispār es esmu pret šādām barotavām, kas rada kaut ko, kas nevienam nav vajadzīgs, bet visiem mazliet izdevīgs, un kurām atrodas līdzekļi, kad reālam radošam procesam tie neatrodas - tas ir pats svarīgākais," uzsver Vilnis Vējš. "Vēl ir bēdīgi, ka tajā visā piedalās arī paši kultūras cilvēki, kuri ir tie komisijās sēdētāji un lēmēji, piemēram, Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijā. Tas ir konjunktūrisma un sadarbības ar varu spilgts piemērs."

Runājot par pasūtījuma darbiem, R. Ivanovs atzīst, ka vienmēr ir sekojis līdzi augstāko amatpersonu attēlošanas attīstībai. Viņš norāda, ka mūsdienās parādes portrets ieņem savu nišu, kas ne vienmēr sakrīt ar mākslas robežām. "No vēstures mēs zinām, ka ļoti daudz oficiālo portretu "iekrīt" mākslas laukā, taču mūsdienās šīs intereses sadalās, arī pasūtītāju kompetence ir citāda, nekā tā bija kādreiz,» saka Valda Zatlera attēlojuma autors, kuru pašu visvairāk aizrauj mākslinieka oriģinālais rokraksts un personiskais skatījums uz lietām.

Diena, Ilze Auzāne. 2012. gada 19. decembris